2015. gada pirmajā pusē Latvija būs prezidējošā valsts Eiropas Savienības (ES) Padomē, un palēnām jau noris gatavošanās šim skaistajam notikumam. Aprīļa sākumā pēc tikšanās ar Valsts prezidentu Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (V) izteica ideju, ka visām Saeimas partijām līdz gada beigām vajadzētu parakstīt vienošanos par sadarbību, «lai partiju ķildas netraucētu prezidentūras organizēšanai».
Taču šis runča Leopolda aicinājums saskārās ar ķildīgo partiju apvainošanos, ka Āboltiņa par savu spožo domu vispirms informē presi, bet politiķi par to uzzina no žurnālistiem. Bet nu gadās visādi.
Vienošanās parakstīšanu Vienotība acīmredzot grib panākt tādēļ, lai kaut kas nenobrūk pie nākamā gada budžeta pieņemšanas. Kad partijas ieraudzīs ciparu, kas jāatvēl prezidentūrai, tām mati sasliesies stāvus, bet Vienotība varēs pavicināt lapiņu ar vienošanos un atgādināt visiem, ka paši to ir parakstījuši.
«Latvijai nav vajadzīga dārga, bet gan gudra prezidentūra ES,» vienā balsī pauda Āboltiņa un ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. No tā tad gandrīz droši var secināt, ka lēta šī prezidentūra nebūs. Un nevar jau arī būt lēta, jo pusgada laikā būs jāpērk daudz koppapīra un jāalgo daudz darbinieku. Un šiem darbiniekiem nez vai maksās kā Latvijā, bet droši vien pēc Briseles takses. 50 miljoni, 60 miljoni? Apmēram šādi skaitļi jau pavīdējuši medijos. Var jau būt – tās ir spekulācijas un tik daudz nebūs, bet ne jau summa ir tas svarīgākais.
Latvija varētu iztērēt kaut vai miljardu eiro, ja vien šī nauda būtu ieguldījums, kas valstij atnes peļņu ar uzviju; ja prezidentūras laiks tiktu izmantots, kā politiķi sacīja – gudri, tas būtu pragmatiski, rūpējoties par savas valsts nacionālajām interesēm, panākot būtiskus naudā un mantā mērāmus ieguvumus.
Ir tā sagadījies, ka kaimiņvalsts Lietuva prezidēs Eiropā jau šogad no 1. jūlija līdz 31. decembrim. Būs interesanti pavērot, kā saimnieciski apsviedīgie, patriotiskie un viltīgie lietuvieši liks lietā savu prezidējošās valsts administratīvo resursu. Visskaidrāk valsts mērķus jau 2007. gadā formulēja bijušais Lietuvas prezidents Valds Adamkus: «Lietuvas Austrumu politikai jādod konkrētas dividendes mūsu uzņēmējiem un cilvēkiem. Atcerēsimies mūsu valsts ceļu uz ES, kad gandrīz lielākā šā ceļa daļa gāja caur Skandināvijas valstīm. Skandināvu investīcijas Lietuvā ir vairākkārt atmaksājušās, ja raugās no šo valstu uzņēmēju skata punkta. Šāds modelis ne tikai varētu būt, bet tam jābūt aktīvi izmantotam Lietuvas attiecībās ar Ukrainu, Moldovu un Gruziju.»
Tulkojot kaimiņu eksprezidenta domu īsāk, tā skan: «Skandināvi slauc mūs, bet mēs tāpat slauksim gruzīnus un moldāvus.»
Ideja par to, ka Lietuvai jākļūst par «Eiropas eksportētāju» uz Moldovu un Gruziju, no lietuviešu politiķu prātiem nav pazudusi joprojām. Ļoti var gadīties, ka Moldovas un Gruzijas kārts dažādās kombinācijās tiks izspēlēta arī Lietuvas prezidentūras laikā šogad. Lietuviešus nemulsina, ka Rietumeiropā pagaidām vienīgā reakcija varētu būt zosāda – par ideju, ka ES varētu tikt uzņemtas divas nabadzīgas postpadomju valstis, kurās turklāt pie varas palaikam nāk tādi politiskie spēki, kas taustās pēc draudzības ar Maskavu. Tas ir pagaidām. Lietuviešiem galvenais ir ielikt kāju durvīs un kļūt par šo divu valstu galveno nākotnes lobiju ES.
Bet ko šajā sakarā Latvija, mūsu ārlietu resors? Ārlietu ministrs Rinkēvičs arī mēdz paust, ka atbalsta postpadomju un bijušās Dienvidslāvijas valstu integrāciju ES un NATO. No tā var nojaust, ka Lietuva no Latvijas saņems kvēlu atbalstu tās centieniem ievilkt ES Gruziju un Moldovu. Tas ir skaisti, bet te ir «divas lielas atšķirības». Lietuva zina, kāpēc to dara, bet Latvija grasās atbalstīt Lietuvu kompānijas pēc. Lai gan vajadzētu vaicāt: «Bet kas Latvijai par to būs?»
Vai beigās nesanāks tā, ka lietuvietis pelnīs, vedot uz tirgu eirointegrāciju, un pasmiesies par kaimiņu – ciema pamuļķīti, kas palīdz kraut ratos zelta stieņus, domādams, ka tie ir mazvērtīgi metāllūžņi?
Un savu ES prezidentūras laiku Latvijai vajadzētu izmantot ar jēgu. Ja Saeimas partijas varētu vienoties, piemēram, par to, ka Latvija pacels jautājumu par ES lauksaimniecības politikas reformu, tad kaut kāda jēga būs. Ja arī neizdosies sašķobīt pašreizējās ES lauksaimniecības politikas tirgus ekonomiku kropļojošos un mūsu valsti diskriminējošos pamatus, tad vismaz būs mēģināts. Ja ES prezidentūras laiks tiks izmantots, lai valdošie politiķi ar premjeru Valdi Dombrovski (V) priekšgalā paukšķinātu šampanieša korķus un pozētu TV kameru priekšā blakus Briseles dižvīriem, tad jēgas nav gandrīz nemaz un Latvijas budžeta miljoni tiks izpaukšķināti gaisā pa tukšo.
Jēga šādiem pasākumiem būs tad, kad Latvijas politiskā elite lauzīs iesīkstējušo tradīciju klanīties, sulainīgi iztapt katram ārzemniekam, kad tā spēs pateikt arī nē. Tāda valsts, kas ar visiem mīļi runājas un nevienam pretī neturas, netiek diez cik augstu cienīta.