13. Saeimas vēlēšanu kampaņā visādi aizkulišu vīriņi pašlaik iesildās un palaiž medijos un tautā dažādas manipulācijas ar sabiedrības apziņu, lai paskatītos, kā vēstījums aiziet, kā publika reaģē. Tas saprotami. Nepatīkami, ka šīs feiki manipulatīvās ziņas ar lielu entuziasmu ziņo un izplata par visu nodokļu maksātāju naudu apmaksātie sabiedriskie mediji. Bet nu lai nu tā būtu – ja ziņas nav meli, bet tikai melība, tad neko daudz jau nevar iebilst.
Melība bija «satriecošā ziņa», ka virkne Saeimas deputātu nav gluži nabagi, bet visnotaļ turīgi ļaudis. Par to, kādi ienākumi un izdevumi bijuši Saeimas deputātiem, nesen bargā balsī ziņoja gan privātais, gan sabiedriskais televizors, un tālāk tas izplatījās interneta tīmeklī, kur ziņu jau gaida apmaksātie partiju propagandisti jeb troļļi.
Kas tur būtu slikts, ja cilvēks, kas ir deputāts, nemirst badu? Ir, piemēram, viens deputāts, kas ir arī vienas ļoti lielas Saeimas frakcijas vadītājs un kam ir neticami paveicies, ka viņa bizness ir uz labām sliedēm un kust uz priekšu. Audzēt labību, pārdot graudus un labi pelnīt ir bizness, kas visdrīzāk ir lemts neveiksmei, taču ir izņēmumi un neticamas veiksmes stāsti kā ar Augustu Brigmani (ZZS), kam šajā uzņēmējdarbības virzienā ir lieliski panākumi. Tāpēc šis politiķis ir turīgs. Viņš nav naudu zadzis. Bet nu ir tā, ka lielas ļaužu masas ir bēdīgā trūkumā, tām skauž, ka kāds cits necieš. Tad var cilvēkus mēģināt uzkurināt, ka, lūk, tu, nabadziņ, strādā un strādā, bet sliktie deputāti peldas krējumā. Diezgan prasta, bet gana efektīga propaganda.
Bet varbūt vajadzēja pavisam citādi un no otra gala? Vajadzēja publicēt Saeimas lielāko nabagu Top 10? Lai visi zina un redz, kuri politiķi ir teju vai bomži, lubraki un neveiksminieki, kas laikam tad politikā ir gājuši, lai izmantotu augsto amatu savas rocības uzlabošanai - lai kaut ko nozagtu, balsotu par likumiem, kurus pasūtījuši un apmaksājuši lobijotāji. Bet taču te arī tā īsti tam nav jēgas, jo ir cilvēki - politiķi, kas strādājuši savos izglītības, zinātnes, kultūras amatos nevis naudas pēc, bet sirdsdegsmes, principa, ideālu dēļ. Tāpēc viņi nav bagāti.
Vēl ir vēstījums, kas pašlaik tiek izstrādāts prasmīgi un rūpīgi, ieguldot tā izplatīšanā ne mazu naudu. Izrādās, ka starp 12. Saeimas 100 deputātiem 19 ir bijuši Komunistiskās partijas biedri! Kas to būtu domājis! Ārprāts! Piektā daļa gudrāko galvu ir spalvaini komunisti! Briesmīgākā šajā ziņā ir ZZS ar deviņiem ekskomunistiem, otrajā vietā ir Saskaņa, kurai pieci komunisti. Esot pa kādam arī Nacionālajā apvienībā.
Tas nu gan ir jaunums! Tagad vērtēsim partijas nevis pēc tā, kā tās uzvedas nodokļu, OIK, tieslietu sakārtošanas, izglītības, veselības vai banku ķibeļu jomā, bet pēc tā, cik kurā partijā ekskomunistu? Dabiski, ka lielākajās Saeimas frakcijās attiecīgi ir arī lielākais ekskomunistu skaits.
Apziņas enkura izmešana uz bijušajiem komunistiem ir, protams, labs gājiens. Kas viņi bija, kas viņi ir? Par to ir vērts paspriest.
Neesmu bijis ne kompartijas biedrs, ne pat komjaunietis, bet atceros, cik baiga bija brežņevlaiku situācija, kad cilvēki nevarēja neko karjerā sasniegt, nebūdami kompartijas biedri - sabiedriski aktīviem ļaudīm vienīgais ceļš, lai ko nebūt veiktu, bija stāties iekšā komjaunatnē un kompartijā. Smadzeņu masāža tolaik bija skarba un viltīga. Bija cilvēki, kas patiesi ticēja komunisma ideāliem. Bija vesela paaudze, kam visa apzinātā dzīve sākās un beidzās zem sirpja un āmura. Bija, piemēram, ģeniālais dzejnieks Ojārs Vācietis, kas agrā jaunībā bija pagalam dumjš un slavināja komunismu, pēc tam viņš ticēja, ka komunisms ir labs, bet izvirtusī nomenklatūra grauj ideālus. Ja Vācietis būtu nodzīvojis līdz Atmodai, viņš noteikti būtu viens no brīvības saucējiem - par to pat nešaubos, jo vienā no viņa dzejoļiem bija sacīts: «Kur ies mana tauta, mana dūša tur ies». Mīlu Ojāru Vācieti, par spīti visām tām muļķībām, ko viņš pa vidu sarakstījis.
Dabiski, ka bijušie komjaunatnes aktīvisti un komunisti jaunajos kapitālisma laikos prata labāk adaptēties, jo bija iemaņas organizēt, sarunāt, izskaitļot un manipulēt ar cilvēkiem. Tā, piemēram, komjaunatnes aktīviste un komuniste Sarmīte Ēlerte (Vienotība) guva izcilus panākumus Atmodas laikā. Viņa kopā ar pašreizējo ekonomikas ministru Arvilu Ašeradenu uzurpēja sev varu par jaunās Latvijas naudu izveidotajā laikrakstā Diena. Latvju tauta tolaik, pirms 28 gadiem, noslēdza tādu kā nerakstītu un neafišētu izlīguma paktu - bijušos komunistus negremdēt, nerepresēt.
Tur, protams, bija visādas dīvainības. Jaunais un skaistais politiskais spēks Latvijas ceļš izveidojās, saplūstot bijušiem kompartijas darboņiem un trimdas latviešu aktīvistiem. Kā tas tā varēja gadīties, cilvēkiem, kas dzimuši un auguši jaunajos laikos, nudien nav saprotams. Bet tā bija. Pats visaugstākais kompartijas ideoloģiskais sekretārs Anatolijs Gorbunovs tautā tika nēsāts uz rokām un apbērts puķēm, jo bija harismātisks, bet pelēkais Jānis Vagris, kas «neko sliktu tautai nebija darījis», tika atstumts un apspļaudīts.
Tiem, kas tolaik bija bērni, var stāstīt, ka «mēs tie labie, bet citi ir kakas». Ir dažas partijas, kas smok sūdīgos reitingos un neredz, kā pacelties. Tad komunistu tēma šķiet gana laba, jo izrēķinājuši, ka pašiem šo komunistu mazāk. Diemžēl ir tā, ka visādas nebrīvības, aprobežotības un netolerances likumos stumj pat ne bijušie komunisti un gados veci politiķi, bet visnotaļ jauni un padomju iekārtā nedzīvojuši politiķi un politikas bīdītāji. Tas ir paradokss.
Ekskomunistu tēma nebūs tā, kas kaut ko lieli izšķirs pie vēlēšanu urnām. Tauta jau nav tik ļoti stulba, ka pavisam nespētu vērtēt un domāt. Gan jau novērtēs arī komunismu.
