Seilei derētu prasties pašai

Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki kā jau allaž bija ilgi un satraukumpilni gaidīti, dalībnieki tiem bija rūpīgi gatavojušies, izturējuši stingrus atlases konkursus, tāpēc dziedāšanas un dejošanas mākslinieciskais līmenis bija augsts.

Diemžēl viszemākajā līmenī šajā reizē bija svētku organizācija, kamdēļ desmiti bērnu svētku ģenerālmēģinājumā noģība. Pēc īslaicīga vai ilgāka samaņas zuduma, ko izraisījuši skābekļa piekļuves traucējumi smadzenēm, esot hospitalizēti 30 bērni, noģībuši esot vismaz 60 bērni un jaunieši, slikti palicis kādiem 200 bērniem. Turklāt tas ir mūsu «zaļās ziemas» apstākļos, kad gaisa temperatūra nebija nekāda augstā. Ja dziesmu svētki būtu iegadījušies tajās dienās, kad karstums bija ap 30 grādi, cik ģībēju būtu tad?

Atbildīgas amatpersonas visādi plāta rokas un solās vēl pētīt masveida ģībšanas cēloņus, taču cēloņi ir zināmi jau kopš svētku laika – tie ir pašas šīs atbildīgās amatpersonas. Tikai mazliet var vainot ziemeļu vēju, kas ģenerālmēģinājumā pūta uz skatītājiem, bet dziedātāji bija palikuši aizvējā, kur gaisa mazāk. Bet tā nebija galvenā bēda. Galvenais, kāpēc viņi krita gar zemi kā pļauti, bija miega bads un vienai daļai arī nepilnvērtīgs uzturs. Tur bija kā loterijā – vienai daļai bērnu, kam paveicās, bija laba barošana, citiem tika iedalīti kaut kādi sausie pārtikas komplekti, kurus bērni atzina par gandrīz neēdamiem. Bērni tika burtiski mocīti un spīdzināti fiziski. Pēc spartiskos apstākļos pavadītas nakts – skolu klasēs uz grīdas, dalot uz daudziem simtiem dažas tualetes, 5. – 9. klašu skolēniem, dziedātājiem, bija jāceļas sešos no rīta, lai pagūtu uz mēģinājumu, bet koncerta sākums un beigas bija paredzētas tikai vēlā vakarā. Ja koncerts notiktu tā, kā plānots, un netiktu saīsināts, tad tas beigtos vispār tikai pusnaktī. Pa dienas vidu skolēni bija atstāti tādā kā pašplūsmā – ne īsti kas jādara, ne arī laiks atpūtai. Pirms pasākumiem bērniem kāda stunda bija jānīkst, drūzmējoties pie ieejas, pēc tam viņi tika sastumti uz skatuves, kur viņiem bija piekodināts stāvēt un nesēsties. Pamēģiniet stāvēt uz vietas vienu, divas, trīs stundas – pavisam kopā kādas sešas stundas! To dziedātāju paaudze, kas bija skolēni padomju laikā, atminas, ka mēģinājumos un koncertos notika kustība – kori mainījās vietām, vieni iznāca, citi nogāja no skatuves. Tagad nezin kāpēc izdomāts, ka jāstāv. Desmiti bērnu uz skatuves noģība, bet šoku, paniku un bailes pārdzīvoja gandrīz visi bērni. Jo dažs paģībušais tika aiznests uz nestuvēm tādā izskatā it kā miris. To redzošie paģībēja klasesbiedri izmisumā un žēlumā raudāja. Kāds vairs tur koncerts, kādas dziesmas lai dzied?

Diezgan nederīgs tāda līmeņa un ļaužu apjoma pasākumiem ir Daugavas stadions – tas ir par mazu, tā konstrukcijas ir arhaiskas un nolietojušās. Te atbildīgās amatpersonas visādi izteicās, ka tā lieta ir jārisina. Tad kāpēc tas netiek risināts?

Izglītības ministre Mārīte Seile ir vadījusi Sorosa fonda projektus, tāpēc sociālajos tīklos tradicionālā veidā tika mēģināts ietekmēt sabiedrisko domu ar Seiles aizstāvības kampaņu. Sorosiskie interneta «troļļi» atbildību par skolēnu ģībšanu centās pārcelt no slimās galvas uz veselo – vainīgi esot skolēnu vecāki, kas audzinot bērnus siltumnīcas apstākļos par slimuļiem un vārguļiem. Tā tas gluži nebija. Ģība arī skolēni, kam ir izcila veselība, kas līdztekus dziedāšanai korī ir sasnieguši lielus panākumus arī sportā. Un, kas tā vispār par runāšanu? Seile teic, ka esot zvanījuši vecāki, kas pārmetuši, ka bērniem netiek doti čipsi un kola. Visticamāk, tas ir blefs, jo grūti iedomāties, ka ir kādi tik debili vecāki, kas sameklē tālruņa numuru un tad vēl izsaka šādus pārmetumus. Pat arī ja kāds tāds vecāks tiešām bija, tas taču nav arguments, lai attaisnotu savu neizdarību un bezdarbību!

Par kapteini nevar kļūt cilvēks, kas nav bijis junga, matrozis, kapteiņa palīgs. Taču par izglītības ministriem kļūst politiski iebīdīti personāži, kam nav nekādas saprašanas, kas ir skola un skolēni, – Roberts Ķīlis, Mārīte Seile... Seile ir vadījusi pie krasta noenkurotus izpriecu kuģus – Skolu atbalsta centru, pro-grammu Iespējamā misija. Tāpēc tad tāda vadīšana un gvelšana..

Paralēli fiziskām ciešanām ministre bērnus izčakarēja arī morāli. Pustrijos naktī tika paziņots, ka svētku gājiens tiek atcelts. Pēc tam gan atcelšana pati kaut kā atcēlās, un gājiens tomēr bija. Tiesa, ne visiem, jo daļa jau devās mājās. Tā ir vienkārši necieņa pret bērniem, pret viņu ieguldīto darbu, tas ir haoss, juceklis un sabojāti svētki.

Premjere Laimdota Straujuma teic tā: «Par demisiju noteicošais vārds ir Seilei pašai.» Straujuma ir ļoti diplomātiska. Tulkojumā no diplomātijas valodas Straujumas teiktais skanētu tā: «Lasies!» Seilei vajadzētu to saprast un prasties demisionēt. Ja viņa to nesaprot, tad ir vēl sliktāk.