Skolotāji nes gaismu
Ir tāds aforisms: «Skolotājs – tas, kurš sevi padara par arvien mazāk un mazāk vajadzīgu.» Diemžēl divās desmitgadēs valsts politika šo domu ir pārpratusi, un skolotājs kļūst arvien mazāk un mazāk vajadzīgs. Ne tāpēc, ka viņa skolēni ir gudri kļuvuši.
Šogad, tāpat kā pagājušajā gadā un aizpagājušajā gadā, nekas nemainās. Tūdaļ klāt 1. septembris, un skolotājiem prātā apcere: «Vai esmu izvēlējies pareizo profesiju? Vai labāk nevajadzēja darīt ko citu? Varbūt mest visu pie malas un braukt projām?»
Taču pēc tam viņi šīs drūmās domas aizgaiņā un atminas: «Kā tad es tā darīšu? Mani gaida mani skolēni, bet es tagad nodevīgi laidīšos projām?» Skolotāji Latvijā nav vienkārši profesija – tā ir misija. Jau kopš 19. gadsimta vidus skolotāji nes gaismu. Tas nav patoss. Vienkārši tā ir.
Šis fakts ļauj nesatraukties politiskajai elitei, jo tā zina, ka skolotāji būs un daudzi no viņiem paliks savās vietās pat tad, ja viņiem nemaksās nemaz. Piestrādās naktīs par sargiem un sētniekiem, bet uz skolu nāks un bērnus mācīs.
Skolotājs par vienu likmi saņem 420 eiro mēnesī. Tiesa gan, tas nenozīmē, ka tieši šāda summa nonāk viņa makā, jo pastāv samudžinātas formulas, pēc kurām aprēķina pedagogu atalgojumu. Šīs formulas nemitīgi mainās. Tā arī tagad nav īstas skaidrības. Līdz šim izglītības finansējuma princips bija slavenais «nauda seko skolēnam». Tagad tiek runāts par modeli «40 stundu darba nedēļa», bet ne vienam, ne otram modelim apakšā joprojām nav konkrētu aprēķinu.
Savulaik bija tāda tēze, ka skolotājiem katru gadu pielikšot 10% pie algas, taču izskatās, ka tā jau piemirsta. Varbūt šogad kaut kāds pieaugums būs, bet skolotājs gribētu zināt arī, kas būs pēc gada, pēc diviem, vai pastāv dzīve arī pēc trim gadiem?
Valstī lieli kreņķi ar Krievijas pārtikas preču embargo, ar cūku mēri. Nauda seko sadedzinātajām cūkām, un arī tur tās ir par maz. Veselībai vēl kā nebūt no neparedzēto izdevumu rezervēm izdevies izvilkt 5,5 miljonus eiro papildu finansējuma, taču – vai tiks izpildīta pedagogu maija protestos paustā prasība piešķirt izglītībai 36 miljonus?
4. oktobrī būs Saeimas vēlēšanas, taču partiju programmas uzskatāmi rāda, ka izglītība nav prioritāte – aizmiglotība, frāžainība, nekonkrētums. Tas pats arī politisko līderu izteikumos. Vienīgi Einars Repše (Latvijas attīstībai) reklāmas džinglos sola skolotājiem algu vismaz 1100 eiro mēnesī. Bet te bēda tāda, ka šai partijai reitings ir zem viena procenta. Un otra bēda ir tāda, ka Repše jau ir valdījis valsti. Viņam bija visas iespējas jau savā premjerēšanas laikā maksāt skolotājiem pieklājīgas algas – vēl tad, kad uz banknotēm bija viņa paraksts.
Jānis Urbanovičs (sociāldemokrātiskā partija Saskaņa) pauž, ka princips «nauda seko skolēnam» ir novecojis un pilnīgi nederīgs. Vajagot citu principu – «nauda seko skolotājam». Taču no tā, kas kuram sekos, naudas kopmasa nemainīsies – ja naudas nav, tad neesoša nauda nevienam sekot nevar.
Modelis «nauda seko skolēnam» tiešām jau ir ar smaciņu. Šā principa iedzīvināšana nozīmē mazu skolu slēgšanu, finansējuma virzīšanu uz tām skolām, kur ir lielas klases. Rīgā un lielajās pilsētās tur vēl ir kāda loģika, lai gan arī ne katrā reizē un vietā – ja vienu skolu slēdz un bērnus sadzen citā, tas nav veselīgi. Mazpilsētās «nauda seko skolēnam» ir beigas un izmisums. Lai nauda sekotu skolēnam, tā jāsūta uz Īriju un Angliju, kurp lielā skaitā turpina doties skolēni kopā ar vecākiem.
Lai vai kādas problēmas nenomāktu latvju zemi, 1. septembrī skolā būs jāiet un jāmācās. Un smaidīgi skolotāji sagaidīs mazos pirmziemniekus. Vajag skolotājus sabučot un dot viņiem puķes! Viņi ir varonīgi ar to, ka spēj izdzīvot ar sīknaudu, ko saņem algā; viņi smagi strādā, lai valsts paliktu dzīva un tai būtu nākotne.