1989. gada 23. augustā, demonstrējot brīvības alkas, divi miljoni cilvēku sadevās rokās un uz 15 minūtēm izveidoja 600 kilometru garu dzīvo ķēdi, kas savienoja visas trīs Baltijas valstu galvaspilsētas – Viļņu, Rīgu un Tallinu.
Šīs piecpadsmit minūtes līdzinājās nepārtrauktai zibens šautrai, jo cilvēku roku tvēriens bija stingrs kā ķēde. Toreiz mēs, laikraksta “Atmoda” darbinieki, nevarējām doties uz attāliem rajoniem, lai pārliecinātos par ķēdes nepārtrauktību: vajadzēja gatavot avīzes numuru. Bet neviens mums neliedza uz mirkli iestāties šajā cilvēku vienotības ciešajā saiknē.
23. augustā tika pieminēts divu noziedznieku - Molotova un Ribentropa - parakstītais pakts, ko noslēdza 1939. gada 23. augustā starp PSRS un Vāciju un kas “uzdāvināja” Baltijas valstis Padomju savienībai. Mūsu mērķis bija Baltijas valstu neatkarības atgūšana.
Nozīmīgi, ka 2009. gadā akcija “Baltijas ceļš” tika iekļauta UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” starptautiskajā reģistrā, lai apliecinātu akcijas nozīmīgumu pasaules mērogā. Katrs gads nes kaut ko jaunu 23. augusta atzīmēšanā: ir rokeru pārbraucieni, ir skrējieni, ir koncerti, ir citas akcijas. Tas nozīmē, ka brīvības ideja nav tikai tukšas pļāpas, tā ir dzīva un mirdzoša.
Ir grūti iedomāties, kādā veidā šādu akciju - “Baltijas ceļu” - varēja noorganizēt 1989. gadā, kad nebija ne mobilo tālruņu, ne datoru. Savulaik Sandra Kalniete, viena no TF līderēm un akcijas organizatorēm, izstāstīja, ka bija vajadzīga skaidra organizatoriska struktūra, kur ikviens atbildīgais, sākot no LTF augšas līdz pat nodaļu vadītājiem un biedriem, būtu līdzatbildīgs un izdarītu to mazo daļu, kas jāpaveic, lai viss notiktu perfekti.
Bet bija arī kāds cits aspekts, ko uzsvēra Sandra Kalniete: neviena valdība, partija vai sabiedriska organizācija tāda mēroga pasākumu nespētu organizēt, ja nebūtu milzīga atsaucība no visiem, kuri saprata: ir liels mērķis un ir dziļa līdzdalības vajadzība. Cilvēkiem, kuri brauca no tiem Latvijas novadiem, caur kuriem negāja Baltijas ceļš, vajadzēja apstāties konkrētajā kilometrā, kas viņiem bija norādīts, pat ne kilometrā, bet simt metros, un visam vajadzēja noritēt perfekti.
Ideju par “Baltijas ceļu” pirmais nosauca viens no Igaunijas tautas frontes dibinātājiem - Edgars Savisārs. Katrai valstij bija savi akcenti. Kaut kur no lidmašīnas tika kaisīti ziedi, bet lietuvieši padeva cits citam vārdu “laisve” (brīvība). Uz Latvijas un Igaunijas, kā arī uz Latvijas un Lietuvas robežām notika svinīgas tikšanās. Tiem organizatoriem, kuri palika Rīgā, nācās visu laiku atrasties pie telefoniem, jo radio koordinācija Latvijā tika aizliegta. To aizliedza Latvijas kompartijas centrālkomiteja. Acīmredzot tā bija reakcija uz Maskavas uzbrēcienu. Nedz Lietuvā, nedz Igaunijā nekas tāds gan nenotika.
Sandra arī atceras, ka LTF priekšsēdētāja Daiņa Īvāna runa, ko atskaņoja Latvijas Radio, “Baltijas ceļam” sākoties, tika laikus ierakstīta, lai gadījumā, ja tiek aizliegta tiešraide, šo runu varētu atskaņot. Un Latvijā visi domāja, ka Dainis runā tieši tajā brīdī, kad beidz skanēt zvani, kas dimdēja no visām Latvijas baznīcām - brīdi pirms tam, kad Baltijas ceļš saslēdzās.
Vai bija bailes? Kas to lai zina. Visi, kuri piedalījās “Baltijas ceļā”, atceras vien bangojošo prieku un cerības. Taču Maskava, protams, nesnauda: 26. augustā tika publicēts PSKP CK biroja paziņojums: aptuveni tāds pats, kāds tika palaists pirms notikumiem 1956. gadā Ungārijā un pirms 1968. gada Čehoslovākijā. Maskava biedēja ar to, ka Baltijas valstu iedzīvotājiem draud nopietnas briesmas, cilvēkiem jāzina, uz kādu bezdibeni viņus grūž nacionālistiskie līderi. Padomju sievietes, politbirojs teica, neļaujiet savus bērnus iegrūst kur tur un tā tālāk.
Taču nekāds “bezdibenis” nenotika: Maskavā visi bija aizņemti ar savām iekšējām nesaskaņām. Mērogs, kāds bija vērojams “Baltijas ceļā”, iespaidoja. Kāds Gorbačova palīgs, noskatījies video no “Baltijas ceļa”, esot teicis: “Šos mēs nenoturēsim.”
Un taisnība vien viņam bija: nāca 1990., 1991. gads, un mūsu valsts atguva neatkarību. Vai šodien esam tik stipri un vienoti, lai nostātos Baltijas ceļā - mūsu neatkarības atgūšanas rītausmā? Neesmu droša par to. Bet cerību nekad nedrīkst pazaudēt, kaut arī mūs tagad mēģina šķelt un mest šaubās mūsu pašu bāleliņi. Neļausimies. Kaut vai domās nostāsimies Baltijas ceļa nešķeļamajā ķēdē.
"2 miljoni sadevās rokās"; atrodi sevi Baltijas ceļa fotogrāfijās!
