Taisnība Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai, ka laiks ne vienmēr rit vienādi un dažreiz samērā īsā laika sprīdī, šķiet, kopā sanāk veseli laikmeti. Nepilna gada laikā netālā valstī Ukrainā ir notikušas tādas pārmaiņas, kas citkārt prasītu daudzus desmitus gadu.
Turklāt šīs pārmaiņas nav uz labo pusi. Ukrainas notikumi atgādina kādu baisu futūristisku filmu, apokaliptisku romānu, kurā aprakstīti notikumi, kādus nesen neviens nevarēja iedomāties – tikpat labi varētu noticēt, ka virs Kijevas nostāsies citplanētiešu kuģis, kas atbraucis, lai iznīcinātu cilvēkus un kolonizētu Zemi – kā amerikāņu filmā Neatkarības diena. Nesen vēl mierīgā un rimtā valsts tagad aizvien dziļāk mirkst asinīs, brutālā vardarbībā, pilsoņu karā. Vaļā atsprāgusi zvērīga naida Pandoras lāde, un nekādi neizdodas dabūt ko atpakaļ, apturēt eskalāciju, nomierināties.
Svinot savu Neatkarības dienu – 24. gadskārtu kopš 1990. gada 4. maija deklarācijas Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, Latvijai ir par ko padomāt, mulst, šaubīties, pārvērtēt un saņemties. Daudz ko no šīm kopējām tautas sajūtām ir labi uztvērusi un pateikusi Solvita Āboltiņa runā svinīgajā šā gada 4. maija sēdē: «Mūsu reģionā ir sākusies ģeopolitiska mērošanās spēkiem. Gaisā vēdī trauksme, kas kopš aukstā kara laikiem daudziem bija jau piemirsusies.
Dažu lielvalstu ģeopolitisko ambīciju rēgi nevar palikt bez ievērības pie mums Latvijā, kuras mierīgo dzīvi 20. gadsimtā iedragāja divi totalitāri režīmi.»
Un vēl: «Latvija zina, cik traģiskas sekas ir šādām lielvaru mahinācijām – tāpat kā Latvija zina arī to, ko nozīmē bezatbildīgi pašmāju politiķi.»
Jāteic gan, ka Āboltiņa par šādu terminoloģiju vēl dabūs skarbus pārmetumus savā Vienotībā, jo Saeimas priekšsēdētāja runā par lielvarām daudzskaitlī. Tad jau lielvara, kas mahinē, nav tikai Krievija, bet arī ASV?
Politpareizi būtu, ja Āboltiņa nelietotu divdomīgus eifēmismus, nosodītu Krieviju un otru lielvaru nepieminētu...
Saprotams, ka Saeimas priekšsēdētāja nevar teikt, ka Ukrainas notikumos liela daļa vainas ir ASV kā «pasaules žandarmam», kurš turklāt nav ticis galā ar saviem policista pienākumiem ieviest kārtību. Āboltiņa nekad nenorādīs, ka Eiropas Savienība labprāt musināja un atbalstīja Maidanu, bet, kad jāsniedz reāls atbalsts, tad ir skopule, kad jāievieš sankcijas pret Krieviju, tad ir bailule. Lai gan Āboltiņai ir pilnīga taisnība, ka latviešiem jābeidz domāt par NATO un ES kategorijās mēs un viņi. Mēs esam skopuļi, kad jāsniedz atbalsts, mēs esam bailuļi, kad jāievieš sankcijas pret Krieviju. Mēs esam kacinājuši un tracinājuši Krievijas valdošo režīmu, neņemot vērā, ka tas sirgst ar Versaļas sindromu un nostalģiju pēc impērijas.
Mēs (ES) labi redzam, ka Ukrainas pašreizējās varas iestādes ir vājas, neprasmīgas, ka šajā valstī ne tikai ielās un laukumos, bet arī parlamentā taisnība tiek pierādīta nevis diskutējot un balsojot, bet ar bļaušanu un vardarbību. Taču mēs kautrējamies ukraiņiem atgādināt, ka Molotova kokteiļi un demokrātija nav gluži viens un tas pats.
Solvita Āboltiņa moži uzmundrina, ka «Latvija pašlaik ir tik stipra kā nekad». Tas ir labi, ka uzmundrina, lai gan diez cik stipri neesam un varētu vēlēties daudz lielāku stiprību. Krievija tepat otrpus Zilupei uzvedas kā draudīgs nezvērs un vairs neizliekas par mīlīgu maigās varas nesēju, bet rāda zobus. Ir jau nokodusi ar saviem daudzrindu zobiņiem Ukrainai Krimu. Ja Ukraina turpinās būt vāja, nokodīs arī dienvidaustrumu reģionus. Krievija kodīs arī tālāk – visur, kur vien sajutīs iespēju iekost. Ja mēs būsim dumji, provocēsim un ļausimies provokācijām, nākamais kodiens vai sitiens ar asti var trāpīt arī mūs.
Ukrainas notikumi rāda, ka ar vienu pašu NATO «lietussargu» nepietiek – lai nesamirktu, kad sākas stipras vēja brāzmas un slīps lietus, jāpagādā arī pašiem savs lietusmētelītis.
Kā redzam Ukrainā, jaunais kara stils nav frontāla brukšana virsū, bet «zaļu cilvēciņu» iefiltrēšana, referendumu organizēšana, ļaužu sazombēšana uz pulcēšanos, karogu vicināšanu, bļaušanu un stāšanos ceļā bruņumašīnām, lai tās nevar atņemt ieročus nelikumīgiem grupējumiem. «Ukraina ir mums skaidri parādījusi, ka nākotnē ir jāveido atbildīgāks aizsardzības budžets; jāveltī uzmanība zemessardzes stiprināšanai,» saka Āboltiņa. Tas pareizi. Bet kāpēc budžets atbildīgāk jāveido nākotnē? Vai šī nākotne ir 2020. gads, līdz kuram saskaņā ar joprojām spēkā esošo aizsardzības koncepciju var nesteidzoties un sīkiem solīšiem palielināt aizsardzības budžetu līdz 2% no IKP?
Nupat ASV ir noformulējušas, kas tām ir Krievija. Līdz Ukrainas krīzei amerikāņi un krievi bija partneri. Tagad mīla vējā un amerikāņi krievus uzskata par pretiniekiem. Līdz ar to arī līdzšinējā Latvijas aizsardzības koncepcija ir novecojusi, jo mūsu reģionā ir jauna ģeopolitiskā realitāte. Pat ja ir tā, kā Āboltiņa saka: «Latvija šobrīd ir spēcīgāka nekā jebkad agrāk», Latvija nedrīkst atslābt, jo tad nākotnē tā vairs nebūs tik spēcīga, kā bija šodien.