Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieka vietnieces Jutas Strīķes darbinieku komanda savulaik ir bieži pielietojusi melno sabiedrisko attiecību metodi palaist kādas skandalozas ziņas piektdien pēcpusdienā vai pirms svētku brīvdienām. Tas tiek darīts, lai pārsteigtu un manipulētu.
Vai nu tā ir sagadīšanās, vai arī ar gudru ziņu, bet KNAB priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks ir atlaidis Strīķi no darba tieši pirms brīvdienām. Tad jau iznāk, ka priekšnieks no apakšnieces ir mācījies.
Strīķes atlaišana vēl nenozīmē, ka Strelčenokam no viņas ietekmes un viņas cilvēkiem ir jau izdevies atbrīvoties. Strīķes komanda, kas ir paprāvs biroja darbinieku bariņš, ir palikusi savās vietās. Arī pati Juta izmantos katru salmiņu, lai pretotos atlaišanai - pārsūdzēs, meklēs Valda Dombrovska un draudzīgās partijas „Vienotība” atbalstu cerībā, ka ļaudis, kuru labā viņa darījusi tik ļoti daudz, tagad nepametīs viņu nelaimē.
Dombrovskis gan tagad pats ir demisionējuša premjera statusā un varas gaiteņos ir nelielas jukas, taču „Vienotība” nedrīkst Strīķi aizmirst. Citādi var sanākt sāpīgi pašiem. Ja Strīķe apvainosies uz „Vienotību”, var sprāgt ārā blāķi kompromitējošu materiālu, kas ir pieklusēti, nobāzti tālās mapītēs un dziļās atvilktnēs, lai „Vienotības” loma un līdzdalība valsts nozagšanā netaptu publiski zināma un koruptantiski neglītās lietās ciestu tikai „Vienotības” konkurenti. To nu gan „Vienotība” negribēs.
Tāpēc nāksies vien risināt Strīķes darbā iekārtošanas jautājumu.
Ko tādu Strīķe varētu darīt? Pirmais, kas nāk prātā, ir tradicionālais kadru rotācijas trijstūris KNAB, „Vienotība” un „Delna”&”Providus”, kurā personāži jau brīvi cirkulē turp un šurp. Aleksejs Loskutovs no KNAB uz „Vienotību”, Lolita Čigāne no „Delnas” uz „Vienotību”. Taču diezin vai politiķi būs sajūsmā par tādu partijas līdzbiedri, kura par viņiem visu zina. Politiķi par to būs vieglā prostrācijā.
Strīķes aizrotēšana uz nevalstiskajām organizācijām arī nebūtu dižs košers. Pašreizējā periodā šo organizāciju saimnieks Ņujorkā Džordžs Soross nav pārāk dāsns, un organizācijas ir nelielā finanšu badā, tāpēc tām nākas medīt līdzekļus savai turpmākai pastāvēšanai pa malām – dabūt kādu eiro no ES vai Ziemeļvalstu „demokrātijas veicināšanas” naudas. Tā nauda arī nav nekāda lielā priekš greznībā dzīvot radušajiem snobiskajiem viedprāšiem un pareizrunātājiem. Ne velti „Delnas” vadītāja Inese Voika bija sadomājusies pagrābties nedaudz nodokļu maksātāju naudiņas uz „Maxima” sabrukušā lielveikala upuru rēķina, dibinot pseidosabiedrisku izmeklēšanas komisiju. Strīķe akurāt tagad varētu arī iesaistīties šādas komisijas darbā, taču te ir viena neliela bēda – Voika un SAB ekspriekšnieks Jānis Kažociņš ar savu neprofesionālo, neētisko un alkatīgo rosību jau ir sakompromitējuši pat ideju par sabiedrisku izmeklēšanu, tāpēc eventuālā vakance priekš Strīķes ir gājusi zudumā.
Vienu brīdi aizkulisēs runāja, ka Strīķe varētu savu pieredzi likt lietā Satversmes aizsardzības birojā, taču diezin vai SAB darbinieki grib ņemt savā pulkā personu, kuras profesionalitāte novērtēta ar D līmeni un kura neievēros nekādu subordināciju, nepakļausies pavēlēm, principā nerakstīs atskaites, nāks uz darbu, kad iepatīkas, atcels priekšnieku rīkojumus viņu atvaļinājuma laikā.
Varbūt Strīķei vajag atrast darbu kādā ministrijā? Piemēram, izcils tandēms būtu labklājības ministre Ilze Viņķele un Strīķe. Labklājības ministrijai vajadzētu iedot tādas pat operatīvā subjekta tiesības, kā KNAB un VID. Abas dāmas varētu vajāt sociālā nodokļa nemaksātājus, izsekot viņus un likt cietumā.
Lai gan Ziemassvētku tuvumā ļaudīm vajadzēja būt labam prātam, Strīķe bija nikna un apsaukājās, kamēr Strelčenoks turējās un centās palikt korekts.
„Sīks korumpantu izpildītājs” – tāds bija Strīķes vērtējums savam priekšniekam. Koruptanti jeb „korumpanti”, kā šo vārdu izrunā Strīķe, varot tagad dzert šampanieti, jo ar viņas padzīšanu cīņa pret korupciju apstāšoties.
Šampanieti svētkos dzers visādi ļaudis – gan korumpanti, gan nekorumpanti, bet katrs to dzers ar citādām sajūtām. Tie cilvēki, kuriem Strīķes darbību rezultātā ir sačakarēta dzīve, sabrucis bizness, pazaudēts amats dēļ nepamatotām apsūdzībām, safabricētām krimināllietām, droši vien nebēdāsies par Strīķes atlaišanu. Viņus var saprast.
Īstie korumpanti dzer šampanieti nevis aiz priekiem, bet aiz stresa un neziņas. Ja nu pēkšņi notiek tā, ka KNAB piepeši no politiska vienas partijas izpalīga, manipulatora un manipulējama veidojuma pārtop par patiesi principiālu, neatkarīgu tiesībsargājošu iestādi, kas nesaudzēs nevienu korumpantu, vienlīdz bezkaislīgi izmeklēs gan rullējošu, gan ietekmi zaudējušu politisku spēku darījumus? Tā taču tad būs apokalipse – neko vairs nevarēs nozagt!
Pašlaik spēles noteikumi ir vienkārši – jāzina, kura partija ir pie varas un tai jānes mesli. Tad viss ir kārtībā un neviens KNAB pakaļ nedzied. Ja šī sistēma izjūk, tad viss pajūk – par valsts pasūtījumiem nāksies konkurēt godīgi, nevarēs vairs pasūtīt krimināllietas pret konkurentiem, nevarēs izreketēšanas nolūkos uzsūtīt čaklus „knabistus”, lai tie melnos atkritumu maisos pārved uz biroja seifiem uzņēmēju apartamentos kratīšanās atrasto naudu. Viena partija vairs nevarēs uzzināt, ko savā starpā runājas citu partiju līderi.
Korumpanti jau vairākus gadus vienā priekā ir to vien darījuši, kā dzēruši šampanieti, jo kur vēl burvīgāka var būt situācija, ka biroja vadošie darbinieki savā starpā kašķējas un neviens negūst virsroku. Pa to laiku, dabiski, korupcijas apkarošana nesanāk nekāda niknā. Sabiedrības acīs KNAB sen vairs nav ar pozitīvu auru – reitings ir negatīvs un virzās uz to, lai kļūtu tikpat zems kā tradicionālajiem „sliktajiem” – partijām, Saeimai, valdībai.
Ja Streļčenoks ļaus KNAB kustēties pa ierastajām bezrobežu patvaļas un nesodāmības sliedēm, tad Strīķei būs bijusi taisnība – turpināsies sīka izpildīšana. Ja viņš grasās traucēt koruptantu šampanieša dzīres, tad viņam viegli neklāsies. Ja viņš patiesi grib pārtaisīt KNAB par reālu tiesībsargājošu iestādi, nāksies saskarties ar skarbu pretdarbību. Amorfā sistēma centīsies viņam pārbraukt pāri ar ceļa rulli.