Kādreizējais Reformu partijas (RP) premjera amata kandidāts un Valda Dombrovska valdībā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs (RP) ir paziņojis, ka atsakās no deputāta mandāta un atgriezīsies privātajā biznesā.
„Tagad ir skaidrs, ka nākamā koalīcija un tās valdība ne ar ko neatšķirsies no tā saucamās "vecās politikas", kur visu nosaka nevis idejas, bet politiski darījumi. Uzskatu, ka RP vadība, iesaistoties šajā spēlē ir diskreditējusi Valda Zatlera Rīkojumu nr.2. Šī iemesla dēļ neredzu sev vietu nedz jaunajā koalīcijā, nedz arī Saeimā,” tā Sprūdžs uz atvadām saērcināti nogāna savu partiju, kura viņam pēdējos gados devusi darbu un maizi. Eksministrs ir vēl lielāks katolis par pāvestu – lielāks „zatlerietis” nekā pats Valdis Zatlers, kurš „idejās balstītas politikas dēļ” no deputāta mandāta vēl nav atteicies.
Pat savā pēdējā paziņojumā Sprūdžs nespēj attiekties no ieraduma mazliet piefrizēt reālo faktūru. Nezinātājs var nodomāt, ka Saeimas deputāta mandāts viņam ir bijis rezervēts un Reformu partija viņu gaidījusi atpakaļ deputātos, bet cēlais, principiālais varonis no mandāta pats atteicies. Patiesībā, ja Sprūdžs būtu nācis uz Saeimu ar domu iesēsties deputāta krēslā, Reformu partija gan jau būtu izdomājusi kādu veidu, lai eksministrs paliek stāvam Jēkaba ielā pie durvīm – Reformu partijai viņš nav vajadzīgs.
Sprūdžs nav vajadzīgs tādēļ, ka laiks ir beidzies un spēle ir galā – Zatlera apvērsuma rezultātā viņam bija iedalīta iespēja kļūt par labu politiķi, taču viņš visus žetonus uzlika uz ekstrēmi populistiskas klaunādes lauciņa. Viņa vārds personificē sagandētas pašvaldību un valdības attiecības. Kur tas redzēts, ka gandrīz visas Latvijas pašvaldības, lai arī tām katrai ir savas intereses, vienotos kopīgā frontē un praktiski pārtrauktu sadarbību un dialogu ar valdību? Septembrī Latvijas Pašvaldību savienība neparakstīja domstarpību un vienošanās protokolu ar Ministru kabinetu. Sprūdža ministrija neko nav pat mēģinājusi vērst par labu un dialogu veicināt; ministrs kopš sākta gala ir uzstājies it kā būtu nevis nozares ministrs, bet no augšas iecelts pašvaldību priekšnieks. Nezinot, neizprotot, vai tīši neņemot vērā Satversmi, valdības un pašvaldību attiecības regulējošus likumus, Eiropas vietējo pašvaldību hartu, ministrs uzskatīja, ka pašvaldībām viņam bez ierunām jāpakļaujas un ka viņš pēc saviem ieskatiem, kad vien ienāk prātā, var atlaist pašvaldību vadītājus no darba. Kad nāca atskārsme, ka tik skaisti nav un pastāvošo likumu ietvaros neizdodas aizliegt Aivaram Lembergam būt Ventspils mēram, Sprūdžs izdomāja, ka jāgroza likumi. Arī tas neizdevās, jo nevar pieņemt likumus, kas runā pretī starptautiski pieņemtām tiesību normām, cilvēktiesībām, nevainīguma prezumpcijai, demokrātiskas iekārtas pamatprincipiem un veselajam saprātam.
Lai arī pavēlu, Reformu partija beidzot ir secinājusi, ka ar tukšām klaigām politiku taisīt nevar, un sev par lielu pārsteigumu ir uzzinājusi simtiem gadus jau zināmo aksiomu, ka politika ir kompromisu māksla. Tāpēc RP no absolūtas destrukcijas ir pagriezusi savu kursu uz centieniem sadarboties – uz kādu nebūt sadarbību arī ar ZZS. „Reformisti” pamazām atsvabinās no „sarkano līniju” cilpām, kurās pati bija sapinusi sev kājas, tikmēr Sprūdžs sarkanā kaklauta mezglu ir centies pats sev uz kakla savilkt līdz sejas sazilēšanai, ir neatlaidīgi gārdzis līdz elpas trūkumam, kamēr beidzot ir politiski nožņaudzies pavisam.
Cerams, ka sava privātbiznesa plauksmei Sprūdža firmas atradīs labus investorus, ņems kredītus no kredītiestādēm, nevis, kā tas bija iepriekš, kad Sprūdžs ņēma kredītus no Sprūdža firmām. Ja Sprūdžam izdosies kļūt par veiksmīgu biznesmeni, pastāv cerība, ka viņam prāts nenesīsies kādreiz atkal iesaistīties politikā. To nu gan labāk nevajag! Gan jau politika bez Sprūdža kā nebūt iztiks.