Par politiķiem Krišjāni Kariņu un Edmundu Sprūdžu neko sliktu nevar teikt. Ir saprotama viņu tiekšanās uzņemties varoņa lomu, kāpt zirgā un, bruņām saulē spoži mirdzot, doties cīņā pret Aivaru Lembergu.
Tas ir cēli un skaisti, un atbilst Jaunā laika, Vienotības, Zatlera Reformu partijas un Reformu partijas ilgus gadus koptajai pasaku grāmatai par trim oligarhiem, kurā Ventspils mērs Aivars Lembergs dzīvo tumšā Puzes mežā un dara tumšus darbus. Bet tie, kas dodas kaujā pret viņu, tad attiecīgi ir labie un gaišie.
Pirmais tēvadēls oligarhkāvis Kariņš zaudēja «grinbergu lietu» pret Lembergu tāpēc, ka vienā dokumentā nebija norādīts personas kods. Savukārt otrais tēvadēls Sprūdžs ir zaudējis pret Lembergu tāpēc, ka vienā dokumentā bija norādīts personas kods... Par to Datu valsts inspekcija viņam ir piemērojusi administratīvo sodu 110 latu apmērā.
Nu, vai nav traki? Norādi vai nenorādi personas kodu, tik un tā pa kāju!
Nelaime te ir tāda, ka, ja cilvēks ir ministrs, tad viņam būtu jāzina, kurā reizē, kādā dokumentā, kāda cilvēka personas kods ir jāraksta, bet kad atkal nav jāraksta.
Šī ir pirmā reize, kad kāds ministrs par savu nedarbu cieš naudiski – administratīvā soda veidā. 110 latu – tas ir skarbi, bet taisnīgi. Netaisnīgi tas ir tādā ziņā, ka Sprūdža priekšgājējs Kariņš savulaik izspruka sveikā un viņam par mudināšanu ierosināt absurdu krimināllietu nav bijis jāmaksā ne santīma. Lai gan Kariņa sāktā kariņa dēļ gadiem ilgi tika tērēta nodokļu maksātāju nauda, apmaksājot triju tiesu instanču darbu, apsūdzētais, advokāti, prokurori, liecinieki tērēja savu laiku, naudu un benzīnu. Kopā tur sanāk simti tūkstoši, ja ne vēl vairāk. Bet Kariņam par to nekas. Nevis sods vai nopēlums, bet pat kāpiens karjerā – eirodeputāta gods un alga. Nekas nav arī prokuratūrai, kura, labi zinot, ka apsūdzību pret Lembergu ceļ nepamatoti, tomēr to cēla un cēla, līdz pat augstākajai instancei.
Bet nu tā jau ir pagātne. Sazin, kāds būs nākamības scenārijs? Pasakās vienmēr ir trīs – trīs brāļi, pūķis ar trim galvām, trīs sivēntiņi. Līdzīgi ir arī ar Latvijas politiskajā vidē tapušajām, elektorātam domātajām pasakām – trīs miljoni, trīs partiju koalīcija, trīs oligarhi utt. Saskaņā ar tradīciju gluži vai ar fatālu nolemtību paredzams, ka nāks kāds trešais varonis, kurš celsies cīņā pret Ventspils mēru... Un, kas zina, atkal var sanākt saskarties ar personas koda problēmu. Kur to rakstīt, kur nerakstīt?
Ko šim nākotnes ministram, kura vārdu vēl nezinām, lai iesaka? Varbūt rakstīt savu, Lemberga un visu amatpersonu personas kodus uz visām sētām, afišu stabiem un publicēt tos visos laikrakstos? Varbūt tieši otrādi – izdzēst personas kodus no visiem datoriem un nekad vairs nerakstīt tos nekur?
Bet varbūt tomēr vajag lasīt likumus? Tad varbūt nāks apjēga, kas tas tāds personas kods un kur tas lietojams. Kariņš un Sprūdžs āziskā spītībā likumus tikai rakstīja, bet nekad nelasīja. Taču, ja nelasa likumus, tiesu lietās pret Lembergu nav nekādu izredžu.