Pēc ekstrēmajām energoresursu cenu svārstībām pašlaik situācija ir stabila un pat ar lielāku iespējamību, ka notiek cenu korekcija uz leju, intervijā aģentūrai LETA prognozē enerģētikas uzņēmumu grupas "AJ Power" vadītājs Roberts Samtiņš. Savukārt kraso cenu svārstību izraisīta problēma jau valsts līmenī ir tā, ka nevienam īsti nav skaidrs, cik tuvākajā laikā uzbūvēs jaunu elektrības ražošanas jaudu. Sistēmu operatori - "Augstsprieguma tīkls" un "Sadales tīkls" - pārsvarā pieiet no pozīcijas, ka uzbūvēs visu, kam ir rezervētas jaudas, taču gan mazākās cenas, gan pieaugušās kredītlikmes nozīmē, ka projektu varētu būt krietni mazāk, nekā šķita vēl pērn.
Latvijā tiešām pērn bija sajūta, ka drīz visas pļavas būs nosētas ar saules parkiem.
Latvijā tas tiešām bija daudz izteiktāk, jo Eiropā šādas investīcijas notiek visu laiku. Tur ir gan uzņēmumi, kas ar to nodarbojas, gan arī valsts pārvalde uz to raugās ilgtermiņā un attiecīgi viss tiek virzīts uz to, lai pieaugtu atjaunojamo energoresursu projektu skaits. Šis darbs ir pamatīgs, pakāpenisks un nepārtraukts.
Latvijā pagājušajā gadā daudzi domāja, ka būs iespēja nopelnīt vieglu naudu. Es teikšu, ka tas burbulis vēl nav pārplīsis. Ja mēs paskatāmies uz "Augstsprieguma tīklā" rezervētajām jaudām, tad tās ir sasniegušas absolūto Latvijas limitu - 6500 megavatus (MW). Tas nozīmē, ka ir rezervētas vēl trīs vai pat četru Daugavas HES jaudas. Daudz rezervētu jaudu ir arī "Sadales tīklā".
Aktuāls ir jautājums, vai tie projekti tiks realizēti? Es projektus iedalītu divās daļās. Viena daļa projektu ir tādi, kur tie uzņēmumi, kuri ir rezervējuši jaudas, paši arī grasās tos būvēt, attīstīt un apkalpot. Šai daļai piederam arī mēs. Otra daļa ir tādi, kas vienkārši dabū atļaujas no "Sadales tīkla" vai "Augstsprieguma tīkla" un tad mēģina šo projektu ātri pārdot un, vienkāršoti sakot, nopelnīt uz to, ka ir rezervēta jauda. Tie projekti, kuru īstenotāji visu dara paši, virzās uz priekšu. Tie, kas bija plānojuši nodarboties ar tādu "papīru" pārdošanu, tiem šobrīd ir jāpārdomā, kādā veidā tālāk ar šiem projektiem rīkoties.
Iemesls ir gluži vienkāršs - pieprasījums pēc "papīriem" ir mazinājies, jo elektrības cenas ir samazinājušās, kredītu procentu likmes ir augušas un potenciālie ieguldījumi vairs nerāda tika labu ienesīgumu.
Problēma valstiskā līmenī ir tā, ka nevienam īsti nav skaidrs, cik tad mēs tuvākajā laikā uzbūvēsim jaunas elektrības ražošanas jaudas. Sistēmu operatori - "Augstsprieguma tīkls" un "Sadales tīkls" - pārsvarā pieiet no pozīcijas, ka uzbūvēs visu, kam ir rezervētas jaudas. Tādēļ arī izskan tādi komentāri, ka elektrības cena drīz būs nulle, viss būs skaisti un nevienam nevajadzēs neko maksāt. Protams, tā nebūs! Pirmkārt, visu neuzbūvēs. Otrkārt, elektrības cena nulles līmenī arī ilgstoši nevar būt, jo tad vienkārši daļa ražošanas jaudu tiks slēgtas ārā. Tādēļ, piemēram, Klimata un enerģētikas ministrijai tomēr būtu jāveido ciešāka komunikācija ar projektu attīstītājiem un jāsaprot, cik daudz projektu reāli tiks būvēti, lai varētu novērtēt, vai šīs jaudas Latvijai ir vai nav pietiekamas. Iespējams, ir vajadzīgi kaut kādi risinājumi, lai palīdzētu investoriem ātrāk šīs jaudas radīt un attīstīt. Šobrīd tā ir tāda pelēkā zona un nav skaidrs, cik šo jaudu reāli būs. Var būt arī tāda situācija, ka uzbūvēts tiek salīdzinoši maz projektu, atkal ir auksta ziema, dārga gāze un elektrības cenas tā arī nekritīsies.
Vai jūs varat prognozēt, kad situācija kļūtu skaidrāka? Cik ilgi šādu "papīra" projektu īpašnieki var sēdēt un gaidīt investoru parādīšanos - pusgadu, gadu?
Tas ir atkarīgs arī no tā, vai jaudas ir rezervētas sadales vai pārvades sistēmā, jo pastāv atšķirīgi termiņi projektu realizācijai. Es teiktu, ka pirmā skaidrība varētu sākt parādīties aptuveni pēc pusgada.
Vienlaikus tas nozīmē, ka maksas ieviešana par sadales tīkla jaudu rezervēšanu ļoti daudzus nav atsijājusi?
Ir atsijājusi. Tā ir laba lieta, kas ir izdarīta, un to vajadzēja ieviest jau no paša sākuma. Problēma ir tajā, ka šis lēmums tika pieņemts novēloti. Tas atkal ir jautājums par valsts politiku un to, ka valstij laicīgi būtu jāsaprot, ka pieslēgums tīklam patiesībā ir vērtība. Daudzās Eiropas valstīs tīkli jau vairs nevar paņemt pretī papildu jaudas un ir jāveic lielas pārbūves, kas ir garš un dārgs process. Latvijā tādā ziņā ir unikāla situācija, jo mums jaudās vienmēr ir bijis pārpalikums ģenerējošajā pusē. Tāpēc piekļuve tīklam ir vērtība arī Eiropas mērogā. Ja mēs jau laicīgi būtu pamanījuši, ka tā ir vērtība, tad tādas situācijas ar rezervētajām jaudām arī nebūtu.
Agrāk kārtība bija vienkārša - varēja noslēgt nomas līgumu par 100 hektāru nomu no zemnieka Kurzemē, ar šo nomas līgumu aiziet pie "Augstsprieguma tīkla", rezervēt 300 MW pārvades jaudu un pēc tam ar šiem papīriem staigāt pa pasauli un mēģināt tos pārdot. Tas principā nemaksāja neko un tā bija absurda situācija. Ja maksa par jaudu rezervāciju būtu ieviesta ātrāk, tad, visticamāk, arī šādu projektu, kas beigās, iespējams, nerealizēsies, būtu mazāk un vairāk iespēju būtu rīkoties tiem, kas reāli plāno kaut ko izdarīt.
Tāpēc rezervācijas maksas ieviešana ir pareiza. Visticamāk, jau tuvākajā laikā sāks atkrist arī kaut kādi projekti un līdz ar to būs vairāk iespēju tiem, kas tiešām plāno būvēt.
Iepriekš esat minējis, ka, rēķinoties ar lielu jaudu nākotnē, kas elektroenerģijas cenu varētu tuvināt nullei, patlaban neviens negrib slēgt ilgtermiņa līgumus. Vai kaut kas ir mainījies, saprotot, ka tā "nulles situācija" var arī nepienākt?
Kā minēju, pašlaik klienti vairāk slēdz līgumus par "spot" cenām, un viens no faktoriem ir tas, ka publiskajā telpā izskan informācija par to, ka būs nullei tuvas elektrības cenas. Te es gribētu mest akmeni sistēmas operatoru dārziņā, jo "Sadales tīklam" un "Augstsprieguma tīklam" patīk iznākt ar paziņojumiem, ka tūlīt elektrība maksās nulli tāpēc, ka visi pieteiktie projekti tiks uzbūvēti. Tas nav pareizi, jo tā tas nebūs, un tas patērētājiem rada nepareizu priekšstatu par reālo situāciju.
Lai veiksmīgi attīstītu elektrības ģenerācijas projektus, būtu vēlams daļu elektrības cenu fiksēt, jo, paliekot tikai uz mainīgajiem līgumiem, ir arī riski. Mēs ar patērētājiem daudz runājam par ilgtermiņa cenu fiksāciju uz pieciem desmit gadiem, bet šobrīd lielākā daļa patērētāju negrib šādus līgumus slēgt, jo uzskata, ka cenas kritīsies. Tas rada situāciju, ka, no vienas puses, patērētāji saka, ka neko nedarīs un gaidīs nulles cenas, jo elektrības ražošanas projektu attīstītāji būvē daudz ģenerējošo jaudu, bet, no otras puses, ja neviens neslēgs ilgtermiņa līgums, neviens neko nebūvēs un cenas saglabāsies tādas, kādas ir. Tādēļ tirgus pašlaik nav līdz galam efektīvs, un tā ir arī Eiropas mēroga problēma. Es zinu, ka arī Eiropas Komisija pašlaik skatās, kā varētu mēģināt mudināt vismaz daļēji slēgt ilgtermiņa līgumus, lai sasniegtu kopējo labumu.
Kā mēs izskatāmies salīdzinājumā ar citām reģiona valstīm? Igaunijā un Lietuvā arī ir neskaidrība, cik tad galu galā būs topošo ģenerējošo jaudu?
Pirmā atšķirība starp mums un Lietuvu un Igauniju ir tāda, ka viņiem jau ir uzbūvēts daudz atjaunojamās enerģijas ģenerācijas jaudu. Mēs gan vēja, gan saules enerģijas ģenerāciju jaudu ziņā atpaliekam vairākas reizes. Turklāt vairākas reizes mēs atpaliksim, arī pieskaitot tos projektus, kuri Latvijā pašlaik reāli tiek būvēti. Te es nerunāju par šiem "papīra" projektiem.
Vienlaikus viņiem tādēļ arī ir izveidojusies situācija, ka vairs nav īpaši daudz vietas jauniem projektiem. Šobrīd vairāk tiek attīstīti liela mēroga projekti, kuriem nepieciešamas arī augstsprieguma līniju pārbūves, un, cik es zinu, tad vismaz Lietuvā šie projekti virzās uz priekšu.