Pēc Tautas partijas iziešanas no Valda Dombrovska valdības situācija ārēji šķiet līdzīga kā tajā laikā, kad Demokrātiskā partija Saimnieks izgāja no Guntara Krasta valdības un visu zaudēja. Tomēr pasūtīt pūtēju orķestri un oranžu zārku ir stipri pāragri, jo ir dažas būtiskas nianses, ar kurām pašreizējās puiku spēles politikā atšķiras no vēsturē jau pieredzētās saimnieku aiziešanas nebūtībā.
Pašlaik līdz vēlēšanām ir palicis mazliet vairāk laika nekā toreiz; Valdis Dombrovskis ir pat neelastīgāks, kā bija Guntars Krasts; pašreizējā finanšu krīze ir dziļāka nekā toreizējais Krievijas defolts; bet pats galvenais: tolaik Latvijas ceļš uzmeta Ziedoni Čeveru, skubinot viņu iet ārā no valdības, solot pievienoties, bet pēc tam paliekot kopā ar Krastu, bet tagad, izskatās, būs cits scenārijs.
Nevar zināt, vai tagad kāds kādu ir skubinājis, taču Ainārs Šlesers vientuļu taisa premjeru, kas savukārt dod cerības uz ķepurošanos Tautas partijai. Protams, katram spēlētājam sava āda tuvāka, un diezin vai Šlesera gājienu pamatā ir kvēla vēlme glābt Andri Šķēli, tomēr glābējsalmiņš, aiz kā ķerties Tautas partijai, ir radies.
Šlesers, sajutis savu vēsturisko lomu un likteņa piespēlēto iespēju, pašlaik ar garšu izbauda situāciju.
Saņēmis Dombrovska uzaicinājumu tā kā tikties un tā kā aprunāties par iespējamo kopdzīvi, varbūt, koalīcijā, Šlesers nevis uzreiz skrien apkampties, bet paziņo, ka tikšanās jāatliek uz 12. aprīli. Simbolisks datums – Kosmonautu diena, ja atceramies, ka viens no LPP/LC līdera pašreklāmas plakātiem vēstīja, ka Šlesers esot raķete.
Kamēr Tautas partijai bija tikai četri punkti ultimātā jeb priekšlikumos Dombrovskim ekonomiskās situācijas uzlabošanai, Šleseram šādu punktu jau ir veseli septiņi.
Dombrovskis uz šo paņirgāšanos nekādi nevar stipri pretreaģēt, jo saprot, ka bez LPP/LC nekāda nopietnā mazākumvaldīšana līdz vēlēšanām nesanāks. Vienīgais, ko viņš var darīt – lūgties Šleseru tikties ātrāk.
Līdz Kosmonautu dienai vai dienai, kad Šleseram labpatiks tikties, Dombrovskim un viņa Vienotībai jāiekož mēlē un jāpārtrauc ierastā gānīšanās par Šleseru kā tumsas spēku, oligarhu, pustrako gāzi grīdā spiedēju un tādā garā. Pat par Šlesera Jūrmalas īpašuma izzāģējamajām priedēm tagad nevar neko pārāk moralizēt, jo, kā tad tu bruksi virsū potenciālajam koalīcijas partnerim? Šlesers pašlaik sniedz vērtīgu paraugstundu Vienotībai par to, ka politika ir kompromisu māksla un ka pārmērīga aizraušanās ar stereotipu, birku un mēslu uzkāršanu konkurentiem kādudien var smagi trāpīt pašam pa degunu.
Protams, Dombrovskim ir iespēja savilkt sāpju grimasi un gaidīt, lai sabiedrība tagad vērtē vienīgi viņu kā strādāt gribošo, bet visus citus – kā destruktīvos un sliktos.
Taču arī oranžajiem un šleseristiem ir savi trumpji. Tieši Dombrovskis un viņa aprindas pašlaik demonstratīvi uzvedas autiski – dabūjuši Starptautiskā valūtas fonda kredītu un aizbāzuši ar to komercbanku sistēmas caurumus, fiskāli konsolidējuši daļu sīkās ierēdniecības un pacēluši nodokļus, dombrovskieši bija iedomājušies, ka tagad varēs vienā mierā aizveģetēt līdz vēlēšanām un ka nekas vairs nav jādara, nekādas idejas nav vajadzīgas.
Tas ir devis iespēju opozīcijai un pašlaik neskaidrajā puspozīcijā esošajai LPP/LC uzstāties kā tādiem, kam tomēr idejas ir – ir četri un septiņi punkti, priekšlikumi samazināt nodokļus atsevišķiem uzņēmējdarbības veidiem, padarīt vaļīgāku termiņuzturēšanās atļauju saņemšanu ārvalstu investoriem un tādā garā. Viens no spēcīgākajiem priekšlikumiem ir radikāli samazināt ministriju skaitu, kur gan klāt ir zināma liekulības piesmaka – gan TP, gan LPP/LC taču savulaik ir gana izvaldījušies, un tajos laikos ministrijas tikai pūtās plašumā. Bet, lai vai kā – labāk labs priekšlikums vēlāk nekā nekad. Lai kā Dombrovska valdība nebūtu fiskāli izkonsolidējusi ierēdniecību, ļaužu masās verd dusmas par to, ka visiem jākonsolidējas, jāsaspiežas ar mugurām, bet tikmēr pati valdība neko nesolidarizējas ar savu pusbadā strandējošo tautu – nesteidzas likvidēt pašreizējam mēra laikam neatbilstīgo paralēlo un nesaprotamo struktūru mudžekli.
Šis mudžeklis ir valdības un visas politiskās elites kopēja problēma, un ministriju skaita samazināšana sola risinājumu. Dombrovskis šajās lamatās viegli iekrīt, un viņa priekšlikums atkal ir neko nedarīt. Nebūtu viņš iegājis nirvānā, simtiem reižu atkārtojot mantras no sērijas "galvenais ir valsts finansiālā stabilitāte", viņš degošām acīm ar abām rokām balsotu ne vien par ministriju samazināšanu līdz deviņām, bet pats ieteiktu, ka tās jāsamazina līdz kādām septiņām.
Līdz šim izskatījās, ka Dombrovskis (Vienotība) vai katrā epizodē apspēlē jebkuru, taču nupat situācija ir mainījusies, kā daždien hokejā – pieredzējuši spēlētāji smagus pazemojuma brīžus ir pagādājuši Dombrovskim pašam. Un pelnīti.