Pirms gada 9.jūlijā pašlikvidējās Tautas partija - vesels laikmets Latvijas politikas vēsturē. Intervija ar ekspremjeru, kādreizējo Tautas partijas līderi Aigaru Kalvīti. Par politiskajām atmiņām, vainas apziņu, ebreju restitūcijām un politiķu mazdūšību.
– Ko tagad darāt?
– Nodarbojos ar saviem biznesiem. Tie man ir palikuši kopš laikiem, kad vēl nebiju kļuvis par politiķi: gaļa, piens, nekustamie īpašumi, elektroenerģijas ražošana. Līdztekus esmu SIA Rīgas Dinamo valdes priekšsēdētājs, kā arī akciju sabiedrības Latvijas Balzams padomes priekšsēdētājs.
– Nav nācis prātā, ka reiz varētu atgriezties politikā? Ir jau laiks pagājis – politiku, šķiet, pametāt 2008. gadā.
– Patlaban neredzu motivāciju. Lai ietu politikā, ir jābūt vēlmei strādāt valsts labā – lai kaut ko mainītu, lai atdotu savu enerģiju sabiedrības dzīves līmeņa celšanai. Varbūt tie ir pārāk skaļi vārdi, bet… Kad uzsāku politisko darbību, tikko bija beidzies Krievijas krīzes laiks, un es redzēju, cik milzīgi bija kritumi visos tirgos. Mani politikā uzaicināja Andris Šķēle un Gundars Bērziņš – arī pārtikas rūpniecības nozares pārstāvji, kas man bija ļoti lielas autoritātes. Un toreiz man šķita, ka esmu gatavs mainīt pasauli: tā bija motivācija. Tautas partiju nodibinājām 1998. gadā, un tad arī tiku ievēlēts parlamentā. Toreiz konkrēti zināju, kas un kurā sfērā jāmaina – īpaši lauksaimniecībā, jo kādus sešus gadus jau biju darbojies tajā sfērā. Tajā brīdī, kad kļuvu par zemkopības ministru, mana darba kārtība bija pilnīgi skaidra – zināju, ko darīšu pirmajās simt dienās, zināju, kā palīdzēt lauksaimniekiem strādāt. Manā laikā tika pabeigta mežu reforma, kas caur parlamentu gāja ļoti smagi, tika veikta administratīvā reforma, izveidojām Lauku atbalsta dienestu, tagad tas atzīts par labāko institūciju, kas pārvalda Eiropas naudu. Veicām toreiz vēl dzīvās cukura nozares reformu, kad mums nācās izšķirties – to likvidēt vai saglabāt. Liels troksnis bija jau tad, kad likvidējām Jēkabpils cukurfabriku un kad zemniekiem nācās vest savas cukurbietes pārstrādei uz Jelgavu un Liepāju.
– Kad parādījās pirmās vilšanās pazīmes?
– Tā parādījās vēlāk – zemkopība ir vairāk saimnieciska darbība, ne politiska. Kad nonācu Andra Bērziņa valdībā, sāku saprast, kas ir politika. Tad saskāros ar visām politiskajām negācijām. Tas bija aktīvās privatizācijas laiks, toreiz bija milzum daudz ienaidnieku, interešu, negāciju, intrigu… Tad arī sāku apjaust, ka politika nav tikai cēlsirdība un strādāšana sabiedrības labā: tai ir šausmīgi daudz zemūdens akmeņu, un tā ir nerimtīga interešu cīņa, par ko sabiedrība pat nenojauš. Tas bija smags divarpus gadus ilgs periods ar trīsreizēju demisijas pieprasīšanu no opozīcijas puses.
– Un vēl arī premjerēšanas periods. Tas tomēr iekrita valsts augšupejas laikā.
– Katram periodam savas problēmas. Vieglāk pat ir lejupslīdes laikā: naudas nav, un tu vari visiem pateikt, ka nebūs arī! Kad nauda ir, visi cīnās par tās pārdali. Ieguvu arī parlamentāro pieredzi. Repšes valdības laikā mums visu laiku nācās pierādīt, ka viņš ir populists, kura galvenais uzstādījums ir visus nodēvēt par korumpantiem. Taču patiesībā viņa pelēkie darboņi aizkulisēs darīja tieši to pašu ko citu partiju pelēkie darboņi. Bet no Jaunā laika nāca milzīgs troksnis, apvainojumi un represijas.
– Kas, jūsuprāt, bija lielākā kļūda un lielākais panākums jūsu valdību laikā?
– Vēsturiski lielākais panākums bija Krievijas robežlīgums. Tā bija politiski sarežģītu, starptautisku kombināciju virkne, kas palīdzēja īstajā laikā nonākt līdz pareizajam risinājumam. Tas bija mūsu parāds par uzņemšanu NATO, arī Vaira VīķeFreiberga aktīvi piedalījās šajā procesā. Vajadzēja panākt, lai Krievija ar mums runā, lai Putins uzklausa. Šodien mums ir nostiprināta robeža, mēs zinām, kas mēs esam.
– Tas viss notika par Abrenes atdošanas cenu.
– To nevar saukt par atdošanu. Vēsturiskā patiesība ir tāda, ka mēs Latviju 1991. gadā saņēmām tādu, kādas bija tās robežas pēc Otrā pasaules kara. Ja Eiropā tagad notiktu robežu pārdale, izceltos daudzi asiņaini konflikti – kā tas bija Dienvidslāvijā. Tāda diskusija pat nevar būt. Mūs uzņēma NATO tikai ar tādu noteikumu, ka mums nav robežu pretenziju.
– Un kāda būtu lielākā politiskā kļūda?
– Tas, ka es laikus neaizgāju no politikas. Man vajadzēja to darīt jau tad, kad pirmskrīzes periodā neviens negribēja klausīties, ka es teicu: naudu nedrīkst tērēt ar tik plašu vērienu. Es no Saeimas atsaucu budžetu, lai to pārtaisītu, bet koalīcija un arodbiedrības tam nebija gatavas. Tad man arī vajadzēja aiziet no politikas. Tad, kad es aizgāju no valdības, valsti atstāju vislabākajā finansiālajā situācijā, kādā tā jebkad bijusi. Pamatbudžeta atlikums bija 117 miljoni latu, bet sociālā budžeta uzkrājums bija viens miljards latu. Bet jums jāsaprot, ka politika ir vārdu spēle un daudzas lietas, kas saistītas ar politiku, nav objektīvas. Veiksmīgas politiskās antikampaņas rezultātā tauta tika pārliecināta par to, ka vislielākais naudas tērētājs Latvijas vēsturē ir Kalvītis. Taču, ja cilvēks nav slinks, viņš var ieskatīties statistikas rādītājos un secināt, ka viss ir tieši otrādi. Kad atstāju savu amatu, valstij bija trešais zemākais ārējais parāds starp ES valstīm – ap 10%. Tagad ir ap 40%. Faktiskos skaitļos bija viens miljards latu, tagad ir ap četriem miljardiem latu. Bet vārdu spēles rezultātā lielākais šķērdētājs, izrādās, esmu es.
– Kas tad bija tie vārdu spēles spēlētāji? Mediji? Politiskie pretinieki?
– Redziet, jebkura krīze nes vilšanos. Un Latvijas sabiedrībai ir svarīgi atrast vainīgo. Atcerieties, sākās Parex bankas krīze. Un bija svarīgi cilvēkiem aizmālēt acis, ka tas pusotrs miljards latu, ko valsts iegrūda Parex bankā, nav patiesais mūsu nelaimju cēlonis, bet gan Kalvītis, kurš, lūk, varēja savā valdīšanas laikā iztērēt par pusotru miljardu mazāk! Tad Parex krīze, izrādās, mūs nemaz neskartu. Kā tad mums uzauga izdevumi? Jā, to manai valdībai var pārmest: mēs pacēlām algas, ko krīzes laikā vairs nevarējām atļauties maksāt. Dombrovskis samazināja algas un izdevumus, un tas bija objektīvi. Bet vajadzēja aiztaisīt to caurumu, ko uztaisīja Parex. Tas bija vairāk, nekā pēdējos 20 gados Latvijas valsts bija aizņēmusies. Tas bija vienas nakts darījuma rezultāts!
– Un tomēr – kas, jūsuprāt, palīdzēja spēlēt vārdu spēli, lai iedēstītu tautā pārliecību, ka Kalvītis pie visa vainīgs?
– Mani kaut kā nesatrauc šis dēstījums. Ieskatīsimies vēsturē. Kas nacistiem iedeva tik lielu pārliecības spēku, lai pakļautu miljoniem cilvēku? Tas, ka viņi lika lietā tajā brīdī pareizos argumentus: vācu tauta ir abižota, tā zaudēja karu, tai viss ir atņemts, tāpēc jāatjauno vēsturiskais taisnīgums. Šeit, Latvijā – te ir milzīga krīze, cilvēkiem nav darba, viņi nespēj maksāt kredītus. Un tad atrodas cilvēki, kas saka: ja valdība nebūtu tā tērējusies, tad jums nebūtu tik slikti. Tā ir politikas netīrā puse: citus parādīt kā neliešus, bet pašam atjāt baltā zirgā, es jūs tagad glābšu, jo tie iepriekšējie visu salaiduši sviestā. Tādu politiku piekopa Jaunais laiks, un mediji to transformēja saprotamā skaidrojumā.
– Kāpēc nomira Tautas partija?
– Mēs savulaik nācām mainīt valsti. Desmit gadus mēs bijām pie varas, iestājās ideju izsīkums, un tas bija tikai godīgi – pateikt, ka partija tiks likvidēta. Nu, nav vairs Tautas partijas, nu viss ir kārtībā!
– Tagad mēdz runāt, ka Vienotība iet Tautas partijas pēdās, proti, arī tā drīz izbeigsies.
– Kad sāku darboties Tautas partijā, man bija tikai 30 gadi, es ar apbrīnu un cieņu lūkojos uz politiķiem, kas savulaik bija cīnījušies par Latvijas neatkarību un kuriem galva bija kā enciklopēdija. Šobrīd man ir maz autoritāšu politikā. Tad rodas jautājums: kāpēc Latvijā neatjaunojas politiskā elite? Jebkurš cilvēks – tāpat kā jebkura materiāla lieta – nolietojas un nogurst. Cilvēks nevar 10–12 gadu garumā nemitīgi ģenerēt idejas. Lielākā problēma Latvijas politikā ir tā, ka trūkst jaunu, oriģināli domājošu cilvēku, kuri varētu kļūt par labiem politiķiem. Arī Vienotības problēma ir tā, ka tajā trūkst jaunu cilvēku. Tajā ir tie paši cilvēki, kas politikā darbojās vēl tad, kad es tur biju. Bet viņi ir noguruši, viņiem vairs nav svaigu ideju. Nu, piemēram: kāpēc jāsamazina patēriņa nodoklis par vienu procentu? Lai parādītu tautai, ka valdība samazina nodokļus? Ja jums ir lieka nauda, tad atdodiet tos miljonus demogrāfiskās situācijas risināšanai – māmiņu algām, teiksim. Lūk, tā ir politika. Bet ticiet man, tirgotāji gan jau paņems savu tiesu no tās nodokļu samazināšanas, savukārt pircēji pat nejutīs, ka nodoklis samazināts. Tā ir nogurušu politiķu domāšana. Manā valdībā bija populāri samazināt nodokļus, un varbūt tagadējā valdība arī domā, ka tas būs populāri. Bet tas neatrisinās nevienu problēmu.
– Māmiņu algas bija Ainara Šlesera ideja.
– Bet tas taču nav stilīgi – iet Šlesera pēdās! Tāpēc tagad neviens negrib pieķerties šim jautājumam, kaut arī ideja ir laba. Tad jau labāk lai nedzimst bērni, jo tā, redzat, ir Šlesera ideja. Nogurušu politiķu rīcība. Bet kas nāks viņu vietā? Neredzu nevienu. Tautas partijai bija noguruma problēma, tā tagad ir arī Vienotībai.
– Jūs runājāt par Parex banku. Kāpēc likvidēja Krājbanku? Tai ne tuvu nebija tādas problēmas kā Parex bankai.
– Man nav versiju. Taču, manuprāt, tas bija ļoti nepareizi, tādējādi radot milzu problēmas Latvijas tautsaimniecībai un bankas klientiem. Tā banka nebija mirusi. Parex bankā vajadzēja iegrūst milzīgu naudu, Krājbankā – salīdzino ši nedaudz. Tur nauda bija tikai iesaldēta kontos, nevis iztērēta. Uz to visu tagad bagātīgi nopelnīs likvidatori.
– Advokāts Andris Grūtups kādā savā intervijā teica, ka Vaira VīķeFreiberga otrreiz nosauca Aigaru Kalvīti par premjeru tāpēc, ka viņš savukārt bija apsolījis nokārtot ebreju restitūciju jautājumu. Vai tas atbilst patiesībai?
– Nē, tā nav patiesība. Vienīgais nosacījums attiecībā uz mani bija Krievijas robežlīgums. Bet jautājums par ebrejiem ir ļoti sarežģīts. Apkārtējās valstis to jau risina. Mēs no tā aiziet tāpat nevarēsim. Jautājums ir tikai par to, kad Saeimā būs vairākums, lai šo situāciju atrisinātu.
– Šo problēmu nav iespējams atrisināt likumiski.
– Tad parlamentam ir jāpieņem likums. Bet manas valdības laikā Saeimā nebija vairākuma tādam likumam. Tāpēc man bija vienkārši atbildēt Amerikas politiķiem: mums ir parlamentāra valsts, parlaments to neatbalsta, es tur neko nevaru darīt. Dombrovska situācija ir līdzīga: viņš kā premjerministrs nevar tiesiski atrisināt šo jautājumu. To var tikai Saeima. Turklāt man šķiet, ka nedrīkst lemt par kaut kādu sarakstu kopumā: Saeimai jālemj par katru īpašumu atsevišķi.
– Bet gandrīz neviens politiķis par šo jautājumu nerunā.
– Tāpēc, ka baidās. Tas man šķiet savādi. Savulaik es vadīju Latvijas Piensaimnieku centrālo savienību, un Latvijas brīvvalsts laikā tai piederēja milzīga māja Dzirnavu ielā. Tad kāpēc Piensaimnieku savienība, kas pārstāv to, iepriekšējo, savienību, nevarētu pieprasīt atpakaļ šo īpašumu? Lai parlaments pieņem likumu un atdod piensaimniekiem šo ēku.
– Vai Latvija ir ārā no krīzes?
– Domāju, ka mēs esam dziļā krīzē. Bet kas ir krīze? Tā ir mūsu demogrāfiskā situācija. Esam pazaudējuši pusmiljonu iedzīvotāju, iestājoties Eiropas Savienībā un cīnoties par brīvu darbaspēka tirgu. Ieguvēji toties ir Rietumi, jo uz turieni devušies ne tikai gultu klājēji, bet arī spoži intelektuāļi. Tā ir katastrofa. Taču nevienu brīdi valdība nav atvērusi tēmu: kas ir Latvijas imigrācijas politika? Tad varbūt jādomā par cilvēku importu? Valdības vietā es sāktu par to domāt jau šodien. Izskatās, ka drīz nāksies algot zviedru vai dāņu būvinženierus, lai celtu kaut vai tos pašus dārgākos tiltus. Savējo būvinženieru gandrīz vairs nav. Varbūt kaut ko paskatīties Ukrainā, Baltkrievijā vai Moldovā – kamēr tur kaut kas vēl ir? Varbūt Ķīnā vai Arābu Emirātos? Es par to domāju kā ierindas pilsonis, nevis kā politiķis. Kāpēc Latvijā neienāk investīcijas? Tāpēc, ka te nav kas strādā. Bet diskusijas par šo jautājumu tiek apietas.
– Jūs teicāt, ka nav imigrācijas politikas, nav imigrācijas programmas. Bet nav jau arī nacionālās attīstības programmas, jo esošā ir tikai frāžu sakopojums.
– Tādas programmas vispār nav vērts rakstīt. Ir taču jābūt galvenajām lietām, ko izdarīt. Ja Madonā, piemēram, vajag sporta halli, tad ceļam to. Ja Rīgā jāieved 50 ārsti, tad viņiem jāiedod zaļā karte. Ja vajag 20 inženierus, tad arī viņiem jādod zaļā karte. Tur nevajag nekādas programmas. Vai arī skarbāks piemērs. Divdesmit pieci ārsti par budžeta naudu pabeidz ārsta studijas Latvijas augstskolā, viņiem jāatstrādā desmit gadus Latvijā, un viņi bez valsts atļaujas nedrīkst braukt strādāt uz ārzemēm. Vai arī – lai atmaksā studiju naudu un tad brauc, kur grib. Nedemokrātiski, bet loģiski. Pēdējā tautas skaitīšanā knapi divus miljonus iedzīvotāju saskaitīja. Te nav kas strādā! Palikuši tikai pensionāri, bērni un… oligarhi.
– Bijušā prezidenta Zatlera rīkojums Nr.2 taču esot satriecis oligarhus lupatu lēveros.
– Politika nav domāta mazdūšīgajiem, tā ir drosmīgajiem. Un rīkojums Nr.2 mūsu politiķus padarījis divreiz mazspējīgākus: mēs taču redzam, ka deputāti nespēj atrisināt nevienu kaut cik sarežģītu jautājumu. Parlamentārā valstī parlamenta atlaišana iespējama tikai tad, ja šis parlaments nefunkcionē, nevis tāpēc, ka prezidentam tas nepatīk. Bet šajā gadījumā atlaišana tika izmantota savtīgu interešu dēļ. Rīkojums Nr.2 pielika vēl vienu darvas karoti jau tā lielajam problēmu katlam. Valstij, kuru vada mazspējīgi politiķi, ir daudz mazāk iespēju piesaistīt nopietnas investīcijas nekā valstij, kurā ir autoritatīva vara: tur ir miljardu investīcijas. Jo tur ir skaidra kārtība, kādā viss funkcionēs. Atjaunotās valsts laikā mēs neesam pacēluši nevienu kaut cik nopietnu projektu.
– Nu kā tad ne – Gaismas pils taču!
– Simbols, patēriņa objekts un cerība, ka tur varēs audzēt intelektu. Bet nav nekā tāda, kas ekonomikai nestu naudu. Mēs nespējām pat celulozes rūpnīcu uzcelt, lai nevadātu miljoniem kubikmetru koksnes uz Zviedriju pa izdangātajiem Latvijas ceļiem.
– Kur tad ir robeža? Ļaut postīt Latvijas dabu un izcirst mūsu mežus līdz absolūtam tuksnesim? Vai arī tagad – reanimēt Daugavpils HES monstrozo ideju?
– Visu laiku pret kaut ko cīnāmies: pret metro, pret HES, pret celulozes rūpnīcu… Protams, ja grib uzpludināt Daugavu tāpat kā Pļaviņu HES vai Rīgas HES gadījumā, Daugavpils HES nav pieņemams kā projekts – tā ir teritorijas applūdināšana un ekoloģiskās situācijas izjaukšana. Bet tas nenozīmē, ka uz Daugavas nevar izveidot tādu HES, kas neprasa applūdināšanu. Cīnīties pret kaut ko – var un vajag. Nevis pret ideju, bet gan pret konkrētu izpildījumu.