Ģenerālprokurors Jānis Maizītis piektdien Latvijas Radio izteicās, ka Lemberga stipendiāti neesot mīts vai politisko pretinieku izdomājumi. Daļa naudas saņēmēju esot apliecinājuši, ka esot to saņēmuši.
Esot gan sarežģījumi – personas, kuras zinot par naudas apriti, nesadarbojoties ar izmeklētājiem. Taču situācija varot uzlaboties uz vēlēšanām, kad šie cilvēki varētu būt ieinteresēti sadarboties.
Acīmredzot ģenerālprokurors runā par to pašu Lemberga stipendiātu saraksta stāstu, kas jau pāris reižu ir ticis paviļāts pa politisko vidi un plašsaziņas slejām, bet pēc tam uz kādu laiku atslābis. Stāsta būtība ir apmēram šāda: kratīšanā pie kāda tranzītuzņēmēja brašie izmeklētāji seifā atraduši papīra lapu ar kādu sarakstu, kurā kreisajā pusē savirknēti stipendiāti, bet labajā – skaitļi.
Te gan, Maizīša vārdiem izsakoties, pastāvot nelieli sarežģījumi – saraksts nav atrasts pie Lemberga, stipendiāti neesot saukti to īstajos vārdos, bet apzīmēti ar segvārdiem – Zvaigznīšu brīdis, Pleskavas šoseja, Krāsotājs utt. Taču, ieraugot šo sarakstu, prokurori uzreiz bijuši pārliecināti, ka tie nav kādi zoles rēķini, bet tur slēpjas politiskās partijas un politiķi.
Lai pierādītu savas versijas pareizību, prokuratūra esot saukusi uz kafiju kādus 60 politiķus, no kuriem viena daļa tad visu ko stāstījusi. Piemēram, Einars Repše stāstījis, ka viņa partija ziedojumu no Lemberga saņēmusi, tomēr viss bijis likumīgi.
Polittehnologiem, kas izdomājuši stipendiātu stāstu, tiešām nav trūcis fantāzijas, tikai te ir viena sīka niansīte: šā stāsta Lembergam ar reālo Lembergu, Ventspils mēru, nesanāk kopsakars.
Vai Lembergs rakstīja to sarakstu? Ja Lembergs deva, tad par ko?
Taču neba nu atbildes interesē Ģenerālprokuratūru, kura jau labi sen ir rekrutējusies par izpalīgu politiskajos kariņos. Ģenerālprokuratūru interesē sabrūvēt nelāgi dvakojošu zupu un palaikam to uzsildīt.
Skan mazliet ērmīgi, ka Maizītis par Lemberga politiskajiem pretiniekiem runā kā par kādiem viņiem, citiem. Jo Maizītis pats ir Lemberga politiskais pretinieks, tātad politisko pretinieku izdomājumi vienlaikus ir arī Ģenerālprokuratūras izdomājumi.
Kas gan varētu būt mudinājis ģenerālprokuroru pašlaik tā iznesties atkal ar stipendiātiem?
Ka tikai tam nebūs sakars ar to, ka Ģenerālprokuratūrai pēdējā laikā ļoti neiet. Uzturot kriminālapsūdzības vākos iesieto mītu par Lembergu kā šausmoni, kas no nabaga tranzītuzņēmējiem izspiedis akcijas, jau pirmais procesā pratināmais cietušais Valentīns Kokalis traģikomiskā kārtā kā zilonis trauku veikalā gāž kopā apsūdzības konstrukcijas – atklāj tādas paša savulaik veiktas blēdības, ka rodas jautājums, kāpēc uz apsūdzēto sola ir Lembergs, nevis Kokalis? Prokurora Jura Jurisa komanda spēj tik lēkt kājās ar protestiem, kad atkal kāds advokāts jautā Kokalim ko neērtu.
Maizītis ir izpļāpājies, ka nākamā reize, kad vecā stipendiātu zupa tiks sildīta jau kādu ceturto reizi, būs laiks pirms 10. Saeimas vēlēšanām. Nav izslēgts, ka Ģenerālprokuratūra atkal mēģinās uzlabot situāciju – sagudrot kādu ieganstu, lai Lembergu no politiskās cīņas izolētu, uz priekšvēlēšanu laiku iemestu viņu atkal cietumā.
Maizīša vajadzība aktualizēt stipendiātus ir acīmredzami saistīta ar to, ka Zaļo un zemnieku savienība ir nosaukusi Lembergu kā savu kandidātu premjera amatam. Lembergu par premjeru negribētu redzēt gan tā saucamie viņa oponenti, gan smagos finanšu noziegumos notiesātā Sorosa (īstie, nevis mītiskie) stipendiāti. Toties ļoti liela tautas daļa gan Lembergu labprāt par premjeru gribētu, un, kā liecina reitingi, Lembergs pašlaik ir ļaužu uzticības līderis. Sildot un sildot stipendiātu zupu, laikam tiek cerēts šo uzticību mazināt.