Juris Paiders

Rīgas Stradiņa universitāte ir laidusi klajā Daiņa Zelmeņa grāmatu Valsts loma tirgus ekonomikā.
 
25. aprīlī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) izplatīja ministra Jura Pūces paziņojumu – apturēt Ikšķiles novada pašvaldības lēmumu par iedzīvotāju aptaujas organizēšanu, lai noskaidrotu iedzīvotāju viedokli par iespējamo novada pievienošanu citai administratīvai teritorijai. Lēmumu noskaidrot iedzīvotāju viedokli VARAM ministrs Juris Pūce nodēvēja par pretlikumīgu: «Pašvaldība ir izvēlējusies tādas aptaujas rīkošanu, kas nevar tikt atbalstīta, jo pašvaldība pārkāpj normatīvajos aktos noteiktās pilnvaras. Lēmums par šo reformu ir visu iedzīvotāju kopīgs lēmums, kas jārealizē caur Saeimu.»
 
Diemžēl Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas sagatavotais Latvijas administratīvā iedalījuma reformas priekšlikums ir voluntārs, jo tajā nav ņemti vērā zinātniskie principi, kurus Rietumu pasaulē nosaka dažādu teritoriju un pilsētu ietekmes zonu noteikšanā.
 
Kad mēs klausāmies politikas veidotāju vīzijas par Latvijas ekonomisko attīstību, tad dzirdam solījumus, ka ilgtermiņa Latvijas izaugsme apsteigs ES vidējos rādītājus un tas tiks panākts, ieviešot inovācijas, viedās tehnoloģijas un attīstot augstas pievienotās vērtības produktus. Inovācijas nodrošinās strauju ekonomikas izrāvienu!
 
30. martā laikraksts Washington Post publicēja Facebook dibinātāja Marka Cukerberga (Zakerberga) atklāto vēstuli sabiedrībai, kurā tika izteiktas idejas, kā reformēt internetu un sociālos tīklus.
 
Viens no būtiskiem varas dalīšanas principiem demokrātiskās valstīs ir valsts finanšu sistēmas uzraudzības nodalīšana no politiskas iejaukšanās. Zemēs, kurās politiķi drīkstēja brīvi mainīt valsts monetāro politiku, to pakārtojot īstermiņa vajadzībām un iegribām, veidojās augsta finanšu sistēmas nestabilitāte. Savukārt, ja finanšu sistēmas uzraudzība kļūst politiski diktēta, tad tas rada ļoti augstus korupcijas riskus, jo tad kļūst iespējams, uzpērkot politiķus, likvidēt konkurentus vai slēpt finanšu iestāžu maksātnespēju un likviditātes problēmas.
 
Pagājušajā nedēļā notika Eiropas Savienības Padomes sēde, kurā valstu un valdību vadītājiem bija jāatrod kopēja atbilde uz Lielbritānijas valdības lūgumu pagarināt izstāšanās datumu.
 
Visai negaidīti 19. martā Kazahstānas pirmais un vienīgas prezidents Nursultans Nazarbajevs atkāpās no prezidenta amata, un jau nākamajā dienā par Kazahstānas prezidentu kļuva parlamenta spīkers Kasims Žomarts Tokajevs.
 
Pagājušajā nedēļā Lielbritānijas parlamentā notika vairāki svarīgi balsojumi par nosacījumiem, ar kādiem Lielbritānijas izstāsies no ES. 12. martā notika balsojums par Lielbritānijas un ES parakstīto izstāšanās līgumu, kuru britu parlaments ar nelielu balsu pārsvaru jau otro reizi noraidīja. 13. martā notika balsojums par lēmumu izstāties no ES bez līguma.
 
Pirmā lielā reforma, pie kuras ir ķērusies jaunā valdība, ir kārtējā teritoriāli administratīvā iedalījuma reforma.
 
Lielbritānijai distancējoties no kopējās Eiropas politikas, ietekmīgāku svaru ES iegūs Vācija un Francija. Vācijā pašlaik notiek varas maiņas process, kad Angela Merkele nodod varas grožus nākamajiem Vācijas līderiem. Līdz ar to šis ir īstais brīdis, kad Francija var sevi pieteikt kā Eiropas integrāciju virzošo spēku. Šo iespēju izmanto Francijas prezidents Emanuels Makrons, kurš 5. martā izplatīja uzsaukumu, aicinot dot pretsparu visiem Eiropas nacionālistiem. Emanuels Makrons: «Mēs nevaram ļaut nacionālistiem bez risinājuma izmantot tautas dusmas.»
 
Juris PAIDERS Šonedēļ valdība ar Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu priekšgalā secināja, ka nodokļu reformas rezultātā izveidota nevajadzīgi sarežģīta iedzīvotāju ienākumu nodokļa aprēķināšanas sistēma un ka veids, kādā tika ieviests diferencētais neapliekamais minimums, kuru nosaka VID, balstoties uz vēsturiskiem datiem un nezinot reāli maksājamo nodokļu apmēru, ir katastrofāls stulbums.
 
Pagājušajā nedēļā notikusī, pirms tam izsludinātā kā vēsturiska, ASV prezidenta Donalda Trampa un Ziemeļkorejas līdera Kima Čenuna tikšanās noslēdzās bez vienošanās. Pirms tikšanās tika pat izteiktas prognozes, ka gadījumā, ja ASV prezidentam izdotos panākt Ziemeļkorejas atteikšanos no kodolieročiem un noslēgt miera līgumu, viņš kļūtu par drošāko pretendentu uz 2019. gada Nobela miera prēmiju. Tā kā vienošanas netika noslēgta, uz Nobela miera prēmiju, vismaz šogad, Donaldam Trampam nav ko cerēt.
 
Latvijai ir ļoti raksturīgi, kad dīvainas politiskas aktivitātes tiek pamatotas ar patiesām problēmām. Tiek apgalvots, ka, īstenojot kādu reformu, tiks sasniegti apbrīnojami un cēli mērķi. Tā tas bija ar izslavēto nodokļu reformu. Iepriekšējā finanšu ministre solīja pilnīgi neticamas lietas – samazināšoties nevienlīdzība, no trūkuma tiks izglābtas daudzbērnu ģimenes un kas tik vēl nebūs. Tagad atklājās, ka reforma, lai nu ko, bet nevienlīdzību nav samazinājusi. Tieši pretēji. No Danas Reiznieces-Ozolas bīdītās reformas ieguvēji ir lielo algu saņēmēji, bet mazo algu saņēmēji reformas labumus izmantot nevar, savukārt daudzbērnu ģimenēm nodokļu slogs pat pieauga.
 
Viens no izcilākajiem staļinisma ekonomikas pētniekiem, Hjūstonas universitātes profesors Pols Gregorijs (Paul Roderick Gregory) darbā The Political Economy of Stalinism norādīja uz vienu savdabīgu padomju ekonomikas paradoksu.
 
13. februārī Finanšu ministrija izplatīja paziņojumu – «Iedzīvotājiem izmaksas no speciālā budžeta netiek samazinātas», kurā tika apgalvots, ka vārdā nenosaukti «atsevišķi mediji maldina sabiedrību par valsts sociālā budžeta samazināšanu». Atmaskojot vārdā nenosauktus medijus, Finanšu ministrija paziņoja, ka «nedz pensijas, nedz pabalsti, nedz citi maksājumi no speciālā budžeta iedzīvotājiem netiek samazināti, bet gan pieaug». Tas attiecas uz šī gada budžetu: «Gatavojot 2019. gada valsts budžeta projektu, valdība nav samazinājusi nedz pabalstu, nedz pensiju, nedz citu maksājumu apjomus. Tika precizētas izmaksu prognozes, kas saistītas ar saņēmēju skaita izmaiņām atbilstoši faktiskajam saņēmēju skaitam.»
 
Vērtējot, kā notiek Latvijas ekonomikas attīstība, nav īpašu strīdu par to, ka kopējais eiro daudzums, kas nonāk Latvijas iedzīvotāju un uzņēmēju banku rēķinos, palielinājās par aptuveni 8%.
 
Šobrīd vairāk nav ilūziju, ka Lielbritānijas izstāšanās no ES neradīs īpašus ieguvumus nedz Lielbritānijas, nedz ES lielajam biznesam.
 
Ir normāli un saprātīgi, ka ikviena demokrātiska valsts nosaka aizliegumus terorisma un masu iznīcināšanas ieroču finansēšanai. Ir normāli un saprātīgi, ka tiek noteikti aizliegumi, lai nepieļautu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju (naudas atmazgāšanu). Lai šos mērķus sasniegtu, valsts piešķir resursus un plašas pilnvaras, ļaujot aizdomīgus gadījumus izmeklēt, pat pielietojot operatīvas darbības, un nodrošinot, ka aizdomīgo darījumu veicēji nekā nezina par izmeklēšanas sākumu, operatīvajam darbībām utt.
 
Reizi gadā ļoti dažādi vērtētā organizācija Transparency International dalās ar aptauju apkopojumiem par iepriekšējo gadu. Organizācijas pārstāvniecības dažādās valstīs veic gan iebraucēju, gan arī vietējo iedzīvotāju aptaujas, jautājot, ko viņi zina vai domā par korupciju. Aptaujas apkopojot, tiek aprēķināts korupcijas uztveres indekss (KUI). Pagājušajā gadā Latvijā aptaujātie nesaskatīja nekādas īpašas pārmaiņas savos uzskatos par korupciju Latvijā, un 2018. gada KUI indekss Latvijai palika nemainīgs.
 
Tālajā 2009. gadā, kad valdības neprātības bija iegrūdušas Latvijas valsti tik dziļā krīzē, kādā nekad nebija nonākusi neviena civilizēta valsts miera laikā (bez darba palika katrs piektais, bet katrs desmitais pameta Latviju uz visiem laikiem), valdošie nosprieda, ka iedzīvotājiem ir jādod cerība. Sanāca ekspertu grupa Roberta Ķīļa vadībā un uzcepa dokumentu ar skanīgu nosaukumu Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam, kuru 2010. gadā apstiprināja Saeima.
 
Paaudze, kas 21. gadsimtā apgūst zināšanas par pasaules pārvaldību, piemēram, lēmumu pieņemšanas kārtību ANO, parasti pauž lielu izbrīnu, kāpēc piecām pasaules valstīm – Ķīnai, Francijai, Lielbritānijai, Krievijai un ASV, kas ir ANO Drošības padomes pastāvīgās locekles – ir dota tik milzīga vara pār visām citām valstīm (tiesības noteikt, vai iebrukums kādā valstī ir vai nav agresija, ar savu veto apturēt jebkuru ANO Drošības padomes lēmumu utt.). Tāpat jaunākās paaudzes ļaudis pauž neviltotu izbrīnu, kāpēc Francijai vai Lielbritānijai ir veto tiesības ANO Drošības padomē, bet Indijai – otrajai pasaules lielākajai valstij pēc iedzīvotāju skaita – nav?