1974. gada 14. decembrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju Nr. 3314 “Par agresiju”.
Atbilstoši ANO rezolūcijai darbības, kuras uzskatāmas par agresijas aktiem, ir:
Militārs iebrukums, uzbrukums vai jebkāda ilguma militāra okupācija;
Citas valsts teritorijas bombardēšana vai citu ieroču izmantošana;
Citas valsts ostu vai piekrastes blokāde, izmantojot bruņotos spēkus;
Bruņoto spēku uzbrukums citas valsts bruņotajiem spēkiem;
Nesankcionēta bruņoto spēku izmantošana, kas izvietoti citas valsts teritorijā pēc ANO mandāta beigām vai paplašinot ANO pilnvaras;
Savas teritorijas, ūdeņu vai gaisa telpas izmantošanas atļaušana agresijas īstenošanai;
Bruņotu grupu (bandu) vai algotņu nosūtīšana agresijas veikšanai pret citu valsti.
2014. gadā, īstenojot Krimas aneksiju, Krievija formāli nepārkāpa ANO rezolūciju par agresiju. Varas pārņemšanu īstenoja bruņoti ļaudis bez atšķirības zīmēm un bez afišētas piederības Krievijas bruņotajiem spēkiem. Tikai pēc vairākiem gadiem Krievijas prezidents atzinās, ka tā bija maskēta Krievijas bruņoto spēku operācija. Tomēr Krievijas iebrukums Ukrainā 2022. gadā jau notiek bez jebkādas maskēšanās. Krievijas bruņotie spēki uzbrūk Ukrainas bruņotajiem spēkiem, notiek raķešu triecieni un bombardēšana, notiek Ukrainas ostu blokāde. Principā Krievija uzspļauj visu pasaules valstu kopējai izpratnei par to, kā ir risināmi starptautiski konflikti, un skaidri sevi pozicionē kā agresoru.
Atbilstoši ANO definīcijai arī Baltkrievija ir jāuzskata par agresoru, jo par agresoru kļūst arī tā valsts, kura atļauj savas teritorijas, ūdeņu vai gaisa telpas izmantošanu agresijas īstenošanai.
Militārās darbības Černobiļas AES un Kijevas virzienā Krievijas bruņotie spēki veica no Baltkrievijas teritorijas un ar Baltkrievijas vadības atļauju, tāpēc arī Baltkrievija, atbilstoši ANO definīcijai, ir agresors.
Vienlaikus Krievija ir pārkāpusi Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtus, kuru 2. panta 4. punkts nosaka: “Visas Dalībvalstis savās starptautiskajās attiecībās atturas no spēka draudiem vai tā lietošanas kā pret jebkuras valsts teritoriālo neaizskaramību vai politisko neatkarību, tā arī jebkurā citā veidā, kas nav savienojams ar Apvienoto Nāciju mērķiem.”
Atbilstoši ANO statūtiem, spēka lietošanai ir jāatbilst starptautiskajai tiesību sistēmai un tikai ANO pieder spēka lietošanas monopols.
Lai novērstu provokāciju izmantošanu citu valstu okupācijai, ANO principi nosaka, ka valsts spēku drīkst lietot tikai bruņota uzbrukuma gadījumā, tikai atvairot uzbrukumu un neieejot agresora valsts teritorijā: “agresijas upuris nedrīkst okupēt agresora teritoriju” (profesora Jura Bojāra traktējums). Parasti vienas valsts spēka lietošanu pirmajai, pārkāpjot ANO statūtus, uzskata par agresijas pierādījumu.
ANO statūtu 33. pants precīzi nosaka, kā ir jārisina strīdi starp valstīm: “Pusēm, kas ir iesaistītas jebkurā strīdā, kura turpināšanās varētu apdraudēt starptautisko mieru un drošību, pirmkārt ir jācenšas atrisināt strīdu sarunu, apsekošanas, starpniecības, samierināšanas, arbitrāžas vai iztiesāšanas ceļā, kā arī vēršoties pie reģionālajām institūcijām vai nolīgumiem, ar jebkuriem citiem mierīgiem līdzekļiem pēc saviem ieskatiem.”
Diemžēl ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcija nav saistoša ANO Drošības padomei, jo ANO statūtu 39. pants nosaka, ka “tikai Drošības padome nosaka jebkura miera apdraudējuma, miera pārkāpuma vai agresijas akta esamību”.
Līdz ar to Krievija var izmantot savas veto tiesības un bloķēt ANO Drošības padomes lēmumus, bet, neatkarīgi no formālajiem lēmumiem, Putina režīms ir sevi pozicionējis kā agresoru un šī “slava” starptautiskajā sabiedrībā paliks uz visiem laikiem.
Diemžēl, lai kā tiktu veidota starptautisko tiesību sistēma, ir jāpiekrīt Rebekas Vollesas (International Law) secinājumiem:
“Mūsdienu starptautiskās tiesības var aizliegt spēka lietošanu, bet starptautiskās tiesības nav spējīgas izslēgt spēka lietošanu lielākā mērā, nekā valstu iekšējās krimināltiesības var novērst slepkavības.”
