Kazahstāna ir viena no zemēm, kura man ir ļoti tuva.
Pirmo reizi es to apciemoju 1984. gadā, LU studiju prakses laikā. Pēc tam daudzkārt viesojos Kazahstānā. Tā vienmēr bija visbrīvākā no Centrālās Āzijas valstīm. Viena epizode - pirms desmit gadiem Astanā (tagad Nursultana). Lai uztaisītu foto par to, kā dzīvo vienkāršie iedzīvotāji, iegriezos Astanas pagalmos un fotografēju. Tā kā man bija gandrīz vai profesionāls aprīkojums, tad, ieraugot manu fotokameru, mani momentā atšifrēja - es neesmu vienkāršs tūrists. Kādas pavecāka gadagājuma pensionāres, kuras labi runāja krieviski, mani aplenca un lūdza nobildēt viņu pagalma problēmu vietas. Es atgaiņājos, teikdams, ka esmu ārvalstu žurnālists. “Tas ir pat labāk,” man teica viena vietējā krieviete, “ja par šo problēmu uzrakstīs ārzemēs, tad vietējā vara to noteikti izlabos!” Taču, nedaudz apdomājusi, pensionāre, kura kādreizējā Ceļinogradā (tāds bija Nursultanas nosaukums padomju laikā) iebraukusi no Krievijas, teica: “Tomēr labāk uzrakstiet par to, lai Nursultans Nazarbajevs jau laikus ieceļ sev cienīgu pēcteci, kā to izdarīja Boriss Jeļcins Krievijā, izvirzot Vladimiru Putinu. Tas novērsīs iespējamās jukas un pilsoņu karu.”
Šo lūgumu tolaik es izpildīju. Neatkarīgajā parādījās mans raksts ar krievu pensionāres aicinājumu Nursultanam Nazarbajevam iecelt sev cienījamu pēcteci.
Otra epizode saistās ar manu piedalīšanos Kazahstānas prezidenta vēlēšanu novērotāja statusā 2011. gadā. Man bija jānovēro vēlēšanu norise Aktau pilsētā Manghistau apgabalā. Divi mani kolēģi - vēlēšanu novērotāji no Vācijas - ieradās Kazahstānā, pirms tam pavadījuši vienu nedēļu Turkmēnijā. Vācieši vakariņu laikā dalījās ar savu kultūršoku. Turkmēnijā viņi pieredzēja pilnīgu totalitārismu, bet pēc iebraukšanas Kazahstānā jutās kā brīvā zemē, gluži kā iebraucot kādā Balkānu valstī. Vācu novērotāji bija nonākuši pie slēdziena, ka Centrālajā Āzijā visi režīmi nav vienādi.
Patiešām, salīdzinot ar pieredzēto Turkmenistānā (ārvalstu žurnālisti tiek izsekoti, vietējiem ir bail runāt ar ārzemniekiem utt.), Kazahstāna bija kā diena pret nakti, protams, arī Kazahstānā bija izteiktas varas vertikāles iezīmes, izdevējiem, žurnālistiem, kuri nevēlējās iekļauties kopējā autoritārajā sistēmā, dzīve bija visai apgrūtināta.
Jāsaka, ka mana nedēļu ilgā vizīte Aktau ļāva man labāk saprast arī 2022. gada nemieru norisi. Nemieri aizsākās tieši Manghistau apgabalā. Šis apgabals specializējas ne tikai naftas un gāzes ieguvē. Tā kā tas bija mazapdzīvots, tajā ierādīja dzīvesvietu tiem kazahiem, kuri, atbilstoši visu kazaku apvienošanās programmai, izvēlējās repatriēties uz Kazahstānu. Manghistau apgabalā tika ierādīta mājvieta (parasti par valsts līdzekļiem uzcelta māja) kazahiem no Uzbekistānas, Afganistānas un citām valstīm. Tāpēc tieši Manghistau apgabalā ar laiku pieauga konservatīvā islāma piekritēju skaits. Tāpēc tieši šeit varēja veidoties arī ievērojama radikālā islāma piekritēju koncentrācija. Tradicionāli Kazahstānas dienvidos dominēja visai konservatīva islāma interpretācija, savukārt Kazahstānas ziemeļos bija augsta laicīgas pārvaldes piekritēju koncentrācija. Bijušais prezidents Nursultans Nazarbajevs bija personība, kas ar savu autoritāti un varas talantiem saturēja kopā šīs visai atšķirīgās valsts daļas.
Ikvienas autoritāras pārvaldes sistēmas kritiskais punkts ir līderu maiņa. Tā ir aksioma. Tas ir brīdis, kad ar valdības politiku neapmierinātajiem ir visvieglāk pārņemt varu. Kazahstānas gadījumā neapmierinātības ar valdības politiku pieaugumu papildus radīja arī jau divus gadus ilgie pandēmijas ierobežojumi, un tikai pēdējais piliens neapmierinātības kausā bija gāzes cenu kāpums.
20 gadu ilgo spēku līdzsvaru Centrālāzijā izmainīja ASV aiziešana no Afganistānas pagājušajā gadā. Tā kā ar amerikāņiem vairs nav jākaro, ir iespējams sākt talibu panākumus eksportēt uz citām Centrālāzijas valstīm. Ņemot vērā, ka kopējā sauszemes robeža starp Krieviju un Kazahstānu ir 7,6 tūkstošus kilometru gara, Kazahstānas destabilizācija pašreizējos apstākļos ir izdevīga Krievijas pretiniekiem. Kazahstānas pārtapšana par nestabilitātes un islāma ekstrēmisma avotu Centrālajā Āzijā nozīmē visas Krievijas dienvidu robežas apdraudējumu. Krievijai būs jātērē milzīgi resursi savas dienvidu robežas aizsardzībai, un tad tai pietrūks resursu, lai uzturētu spriedzi Eiropas virzienā. Šis ir iemesls, kāpēc Krievija nekavējoties izlēma nosūtīt “miera uzturētājus”, lai nepieļautu tālāku destabilizāciju un varas maiņu Kazahstānā.
