Laikā, kad notika diskusijas par Latvijas valsts budžetu 2022. gadam, vairāki politiķi aizstāvēja Latvijas valsts budžeta militāro izdevumu lielumu, biedējot visus Latvijas iedzīvotājus ar argumentu, ka militāros izdevumus nevar samazināt, jo “Pleskavas tanki” pie Latvijas robežas to tik vien gaida, lai sagrautu Latvijas neatkarību.
Neapšaubāmi, ka Krievijas klātbūtne rada ļoti lielus drošības riskus visām tās kaimiņvalstīm. Ikvienai valstij Krievijas kaimiņos ir jāspēj būt gatavai adekvāti reaģēt uz jebkuriem drošības riskiem, kurus varētu radīt Krievija. Līdz ar to arī mūsu aizsardzības izdevumiem jābūt tādiem, kas ļautu nosargāt Latvijas drošību. Tomēr arguments par “Pleskavas tankiem”, kuri tikai gaida mirkli, lai tūdaļ pat ielauztos Latvijā, liecina par attiecīgo personu tumsonību, nekompetenci un vēlmi spēlēt uz vecām, 20. gadsimtam raksturīgām ideoloģiskajām klišejām. Pašlaik jau rit 21. gadsimta trešais gadu desmits un militārajā sfērā notiek radikāla pāreja uz jauniem ieročiem, jauniem taktiskiem un stratēģiskiem militāriem līdzekļiem.
Vispirms jau jauna pieeja konfliktu saasinājumam tiek demonstrēta uz Baltkrievijas un ES robežas. Tanku vietā var sūtīt neapbruņotus trešās pasaules ekonomiskos migrantus. Tas, kā izrādās, ir ļoti efektīvs līdzeklis, lai starptautiski kompromitētu valstis, kuras pretdarbojas migrantu plūsmai.
Nedemokrātisku valstu līderu domāšanas loģika ir vienkārša: nav racionāli riskēt ar savu karavīru dzīvībām, ja taktiskus uzdevumus var atrisināt ar trešās pasaules brīvprātīgajiem.
Tomēr ir vēl viena pārmaiņa, kas ievērojami samazina “Pleskavas tanku” kolonnu militāro nozīmi. Pašlaik aizsāktā revolūcija militārajās tehnoloģijās un jaunu ieroču pilnveidošanā militāru konfliktu gadījumos pārvērš 20. gadsimta ieročus par bezjēdzīgiem. Viens no piemēriem, ar ko atšķiras 20. un 21. gadsimta militārās tehnoloģijas, bija vērojams pagājušā gada Azerbaidžānas un Karabahas kara laikā. Mēneša laikā Azerbaidžāna sakāva Karabahas armiju, atguva armēņu kontrolēto Azerbaidžānas teritoriju, un tikai Krievijas iejaukšanās novērsa pilnīgu armēņu aiziešanu no Karabahas. Viens no iemesliem, kāpēc Azerbaidžānai izdevās uzvarēt šajā cīņā, bija atšķirība bruņojumā. Armēnija turpināja lietot 20. gadsimta militārās tehnoloģijas, savukārt Azerbaidžānas armija jau daļēji pārgāja pie 21. gadsimta militārajām tehnoloģijām. 2020. gada Karabahas karā ievērojamu daļu no tradicionāliem aviācijas un sauszemes karaspēka uzdevumiem Azerbaidžānas armija īstenoja ar kaujas dronu un bezpilota lidaparātu palīdzību.
Jau šobrīd modernākie (un jau daudzviet bruņojumā esošie) vieglie paštēmējošie bezpilota lidaparāti (“loitering munition” vai “kamikaze drone”) spēj iznīcināt jebkuru moderno tanku. Vienība, kas ir apbruņota ar “kamikadze” droniem, var apturēt tanku uzbrukumu, nezaudējot nevienu no saviem karavīriem. Kamēr pret paštēmējošiem bezpilota lidaparātiem netiks izstrādāti droši pretlīdzekļi, tikmēr tanki būs viegli iznīcināmi mērķi. Militāro tehnoloģiju pāreja uz pilnīgi jaunu līmeni faktiski notiek visā pasaulē, īpaši militāro lielvalstu armijās, plaši to neafišējot.
Tāpēc Latvijas izvēle ilgtermiņā stiprināt armijas kaujas spējas, iepērkot bruņutransportierus, nedaudz atgādina 20. gadsimta sākumā Sudānas neatkarības cīnītāju rīcību, kuri veidoja lielus šķēpu un bultu krājumus, lai ar tiem padzītu angļu kolonizatorus, kuri jau bija apbruņoti ar ložmetējiem. Kad Latvijas armija tiks apbruņota nevis ar bruņutransportieriem, bet ar paštēmējošu prettanku dronu armādu, tad nekāda “Pleskavas divīzija” Latvijas neatkarību vairs neapdraudēs. Varbūt tomēr ir pēdējais laiks izbeigt tērēt līdzekļus, lai Latvijas armiju apbruņotu ar 20. gadsimta ieročiem, bet ir jāpāriet uz 21. gadsimtam atbilstošu militāro bruņojumu?
