15. septembrī ASV prezidents Džo Baidens, Austrālijas premjerministrs Skots Morisons un Lielbritānijas premjers Boriss Džonsons paziņoja par jaunas stratēģiskās aizsardzības alianses AUKUS (angliski – Australia, United Kingdom, United States) izveidošanu. Viens no šīs vienošanās rezultātiem bija Austrālijas atteikšanās no jau noslēgtā darījuma – iegādāties Francijā ražotās ar dīzeļdzinējiem aprīkotas zemūdenes par trīsdesmit miljardiem eiro.
Tā vietā Austrālija iegādāsies Amerikā ražotās zemūdenes, kas aprīkotas ar kodoldzinējiem. Francija to uztvēra kā apvainojumu, un tāpēc Francijas prezidents Emanuels Makrons 17. septembrī atsauca savus vēstniekus ASV un Austrālijā. Septembra beigās saspīlējums attiecībās starp Franciju un ASV samazinājās. Francijas vēstnieks ir atgriezies ASV, bet Džo Baidens un Emanuels Makrons vienojās satikties oktobrī, lai klātienē apspriestu domstarpības.
Jaunās militāri tehnoloģiskās alianses izveidošana ieskicē vairākas nozīmīgas starptautiskās politikas pārmaiņas. Francijai negaidītā Lielbritānijas pievienošanās Austrālijai ir pirmais signāls, ka Lielbritānija īstenos savu, ar ES nesaistītu ārpolitiku un var arī neinformēt par saviem plāniem kādreizējos kolēģus no ES dalībvalstīm. Kamēr Lielbritānija atradās Eiropas Savienībā, Lielbritānijas premjerministram bija ļoti svarīgi uzturēt labas attiecības ar Francijas un Vācijas vadītājiem. Risinot dažādus Lielbritānijai svarīgus jautājumus ES iekšienē, laiku pa laikam britu premjeram bija nepieciešams gan Vācijas, gan Francijas līderu atbalsts, lai labāk aizstāvētu Lielbritānijas intereses. Lielbritānijai bija jāpiekrīt lielākiem un mazākiem kompromisiem, palīdzot līdzsvarot Vācijas un Francijas intereses un vajadzības. Kopš Lielbritānija ir ārpus Eiropas Savienības, šāda regulāra sadarbība vairs nav vajadzīga. Lielbritānijas valdībai vairs nav nepieciešams regulārs Francijas prezidenta Emanuela Makrona atbalsts, tāpēc Lielbritānijas premjers Boriss Džonsons varēja eleganti atspēlēties par aizvainojumiem Lielbritānijas nodalīšanās procesa laikā. Jaunā realitāte ir tā, ka Lielbritānija tagad īstenos patstāvīgu politiku, kas var netikt koordinēta ar ES.
Šādas alianses izveidošana iezīmē pārmaiņas arī ASV militāri stratēģiskajās prioritātēs. AUKUS iezīmē ļoti precīzu ģeogrāfisko reģionu - Klusā okeāna rietumu daļu un Ķīnas virzienu. Tāpēc AUKUS ir iecerēta kā alianse noteikta militāra balansa uzturēšanai Ķīnas tiešās ietekmes reģionā. Tā kā lielākās ES dalībvalstis, gan Francija, gan Vācija, nevēlējās tieši iesaistīties pret Ķīnu vērstā aliansē, neinformēšana par AUKUS izveidošanu bija zināms negatīvs signāls Eiropas Savienībai par šo atteikumu.
ASV aiziešana no Afganistānas, radot apstākļus, lai Ķīnas rietumu pierobežā izveidotos drošības apdraudējuma un terorisma perēklis, kā arī AUKUS izveidošana, solot dalīties modernākajās militārajās tehnoloģijās ar Austrāliju, ir signāls, ka ASV vadība ir pieņēmusi lēmumu par galveno stratēģisko izaicinājumu nākamajiem gadiem uzskatīt Ķīnas ekonomiskās, politiskās un militārās ietekmes līdzsvarošanu Klusā okeāna baseinā. Tas savukārt nozīmē, ka otra pret ASV interesēm vērstā globālā lielvara Krievija un tās ietekmes līdzsvarošana tuvākajos gados tiks uzskatīta par mazākas nozīmes izaicinājumu, salīdzinot ar Ķīnu. Visticamāk, ka tas ir signāls ES un NATO Eiropas dalībvalstīm, ka jautājums par Krievijas ekonomiskās, politiskās un militārās ietekmes līdzsvarošanu tagad ir ES un Eiropas NATO partneru atbildības jautājums (šādi signāli jau bija - ASV vairs neiebilda, ka “Nord Stream 2” gāzes vada pabeigšana tika atrisināta, ņemot vērā Vācijas intereses utt.). Visticamāk, ka ASV varētu Krievijas un Eiropas valstu attiecībās iesaistīties tikai gadījumos, kad ir nepieciešam kritiskas situācijas stabilizēšana.
