14. novembrī man bija iespēja “France24” noskatīties interviju ar Lietuvas ārlietu ministru Gabrieļu Landsberģi. Galvenā problēma, kuru Lietuvas ārlietu ministrs centās izskaidrot globālā medija publikai, bija atšķirība starp bēgļiem un personām, kuras šogad mēģina no Baltkrievijas nelikumīgi iekļūt ES.
Gabrieļus Landsberģis uzsvēra, ka migranti, kas atrodas uz robežas, nekādā veidā nekvalificējas kā bēgļi ANO bēgļu konvencijas (Ženēvas konvencija par bēgļa statusu) izpratnē. Tie Baltkrievijā ierodas pēc savas brīvas gribas (nevis bojāejas draudu dzīti), turklāt no valstīm, kurās tiem briesmas nedraud. Tiem ir līdzekļi un dokumenti aviobiļešu iegādei utt. Turklāt, kā īpaši uzsvēra ministrs, Baltkrievija ir ANO dalībvalsts, tāpēc tai ir jāievēro ANO konvencijas, kurām Baltkrievija ir pievienojusies. Par spīti tam, Lietuvas ārlietu ministrs saņēma pārmetumus par necilvēcīgu rīcību.
Ļaudis, kuri gan Latvijā, gan ES līmenī pieprasa ar atplestām rokām humānu apsvērumu dēļ uzņemt jebkuru nelikumīgu robžpārkāpēju, vai nu nezina, vai arī izliekas, ka nezina, kādus pienākumus un kādas tiesības valstīm un personām nosaka Ženēvas konvencija par bēgļa statusu.
Ženēvas konvencija par bēgļa statusu stājās spēkā 1951. gada 28. jūlijā. Noslēgšanas brīdī bēgļu konvencija tika attiecināta uz notikumiem tikai pirms 1951. gada. Turklāt katra valsts drīkstēja izlemt, vai tā attiecinās konvenciju tikai uz Eiropu vai arī piemēros to, attiecinot uz visu pasauli. Tikai 1967. gada 31. janvārī tika parakstīts (Ņujorkas) protokols par bēgļa statusu, kas paplašināja konvencijas laiku un ģeogrāfiju. Papildus protokola pirmais pants noteica, ka visām dalībvalstīm jāpiemēro Ženēvas konvencija par bēgļa statusu bez jebkādiem ģeogrāfiskiem ierobežojumiem un uz visiem notikumiem, nedefinējot to laiku.
Ženēvas konvencijas par bēgļa statusu 1. pants sniedz bēgļa definīciju. Bēglis ir persona, kura “sakarā ar labi pamatotām bailēm no vajāšanas pēc rases, reliģijas, tautības, piederības īpašai sociālai grupai pazīmēm vai politiskās pārliecības dēļ atrodas ārpus savas pilsonības valsts un nespēj vai sakarā ar šādām bailēm nevēlas izmantot šīs valsts aizsardzību; vai personu, kam nav pilsonības un kas, atrodoties ārpus savas iepriekšējās mītnes zemes, šādu notikumu rezultātā nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas tajā atgriezties”.
Bēgļa statusu var iegūt tikai laikā, kad notiek karš vai ir nepārprotami draudi personas dzīvībai. Tiklīdz apstākļi, kuru sakarā persona tikusi atzīta par bēgli, vairs nepastāv, persona zaudē bēgļa statusu (Ženēvas konvencija par bēgļa statusu - 1. pants, C daļa, 5. punkts).
Konvencija bēgļiem nosaka ne tikai tiesības, bet arī pienākumus. Konvencijas 2. pants nosaka galveno pienākumu: “Katram bēglim ir pienākums ievērot valsts, kurā viņš atrodas, likumus un noteikumus, kā arī pasākumus, kas noteikti, lai uzturētu sabiedrisko kārtību.” Personas, kas atsakās pildīt tās valsts likumus, kas viņiem piešķīra patvērumu, riskē zaudēt bēgļa statusu pat gadījumos, ja tām tāds pienāktos. Šādas normas nosaka ANO konvencija. Pat kara bēglis nav saimnieks un pavēlnieks zemē, kas tam sniedz patvērumu. Kara bēglis ir svešinieks, kurš aiz līdzcietības ir pieņemts svešā mājā. Tas savukārt nozīmē, ka svešinieks drīkst uzkavēties svešā mājā tikai tik ilgi, kamēr viņš neapdraud citu šīs valsts cilvēku drošību un ievēro attiecīgās zemes likumus un noteikumus. Nevienai valstij nav pienākuma dot pajumti cilvēkiem, kas pārkāpj un neuzskata par svarīgu ievērot ANO bēgļu konvencijas otro pantu.
Patvēruma došana kara un politiskajiem bēgļiem ir humāns solis, bet tas nav ANO dalībvalstu absolūts pienākums. Konvencija par bēgļa statusu nepārprotami nosaka, ka
ikvienas valsts drošības intereses ir pārākas par labprātīgi uzņemtajiem pienākumiem dot patvērumu bēgļiem.
Konvencijas par bēgļa statusu 9. pants: “Nekas šajā Konvencijā nekavē dalībvalsti kara laikā vai citos nopietnos un ārkārtējos apstākļos pielietot drošības pasākumus, kurus tā uzskata par svarīgiem nacionālajai drošībai kādas atsevišķas personas lietā, kas gaida dalībvalsts lēmumu, ka šī persona faktiski ir bēglis un ka šādu pasākumu turpināšana tās lietā ir nacionālās drošības interesēs.”
ANO konvencija aizliedz izraidīt bēgli uz valsti, kurā tam draud briesmas. 33. pants. Izraidīšanas vai atgriešanās aizliegums: “Neviena dalībvalsts nekādā gadījumā neizraida vai neatgriež bēgli uz tās valsts robežu, kuras teritorijā viņa dzīvība un brīvība ir apdraudēta sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību vai piederību pie kādas īpašas sociālās grupas vai sakarā ar viņa politiskajiem uzskatiem.”
Tā kā Baltkrievijā Sīrijas, Irākas un citu valstu pilsoņiem nav nekāda apdraudējuma, šādu robežpārkāpēju atspiešana atpakaļ uz Baltkrieviju nav ANO bēgļu konvencijas pārkāpums.
Tikai šādi būtu apsvērumi un Polijas, Lietuvas un Latvijas tiesības, ja personas, kas diendienā mēģina nelikumīgi iekļūt mūsu valstīs, kvalificētos kā bēgļi atbilstoši Ženēvas konvencijai. Taču gandrīz visas no šīm personām nekvalificējas kā bēgļi, bet ir ekonomiskie migranti, kuri meklē iespēju jaunai dzīvei bagātākās valstīs un kuri mēģina savus nolūkus nomaskēt ar Ženēvas konvenciju.
