24. februāra rīts sākās ar nepieteikta kara sākumu starp Krieviju un Ukrainu. Jau piecos no rīta pēc Latvijas laika tika slēgta gaisa telpa civilai aviācijas satiksmei Krievijas dienvidrietumos, bet stundu pēc tam visos Krievijas telekanālos tika paraidīts Krievijas prezidenta Vladimira Putina paziņojums par militāra iebrukuma (karadarbības) sākšanu Ukrainā.
Jau pirms Putina paziņojuma tika sākti Krievijas raķešu triecieni pa Ukrainas svarīgākajiem pretgaisa aizsardzības sistēmas elementiem, gaisa spēku bāzēm un militārajiem objektiem gandrīz visos Ukrainas apgabalos. 24. februāra rītā Krievijas militāristi paziņoja, ka visa Ukrainas pretgaisa aizsardzības sistēma ir iznīcināta.
Notiekošais neapšaubāmi ir Krievijas agresija un nepieteikts karš pret neatkarīgu valsti, kura ir ANO dalībvalsts jau no 1945. gada. Diemžēl no starptautisko tiesību viedokļa Krievijas karš pret Ukrainu visticamāk netiks atzīts pat par agresiju, lai gan tā neapšaubāmi ir agresija. Iemesls, kāpēc starptautiskās tiesības tik ļoti atšķiras no realitātes, ir apslēpts Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) izveidošanas pamatos. Dibinot ANO 1945. gadā, šīs organizācijas galvenā misija bija nepieļaut, lai nākotnē atkārtotos līdzīga globāla katastrofa, par kādu visai cilvēcei izvērtās Otrais pasaules karš. Instruments, ar kura palīdzību bija iecerēts nodrošināt mieru, bija lielvaru interešu līdzsvarošana. Tāpēc ANO piecām lielvarām - ASV, Ķīnai, Krievijai, Lielbritānijai un Francijai - tika dota milzīga vara pār citām. Apvienoto Nāciju Drošības padome sastāv no piecpadsmit valstīm. Piecām ANO Drošības padomes pastāvīgām loceklēm (ASV, Apvienotajai Karalistei, Francijai, Krievijai un Ķīnai) ir veto tiesības par jebkuru ANO Drošības padomes lēmumu. Lai ANO Drošības padome pieņemtu lēmumu, par to ir jānobalso deviņām no 15 valstīm, bet pret nedrīkst balsot neviena no pastāvīgajām ANO Drošības padomes dalībvalstīm. Ja pret lēmumu nobalso kaut vai viena no pastāvīgajām ANO Drošības padomes dalībvalstīm, tad lēmums tiek noraidīts.
Izveidojot ANO, tika noteikts, ka tikai ANO Drošības padome (ANO statūtu 24. pants): atbild par starptautiskā miera un drošības uzturēšanu; nosaka jebkura miera apdraudējuma, miera pārkāpuma vai agresijas akta esamību; sniedz rekomendācijas starptautiskās drošības apdraudējumu novēršanai; lemj par to, kādi pasākumi, kas nav saistīti ar bruņota spēka lietošanu, jāveic starptautiskā miera un drošības uzturēšanai vai atjaunošanai; lemj par militāru operāciju uzsākšanu pret agresoru; sniedz rekomendācijas jaunu dalībvalstu uzņemšanai u.c.
Tieši tāpēc Palestīna nav uzņemta ANO, jo pret to regulāri iebilst ASV, bet Kosova netiek uzņemta ANO, jo pret to iebilst gan Krievija, gan Ķīna. Arī ASV vadītās koalīcijas iebrukums Irākā un pilnīgā Irākas okupācija 2003. gadā netika atzīta par agresiju no starptautisko tiesību viedokļa, jo pret to nostājās ASV, Francija un Lielbritānija utt.
Tomēr pasaules kartība, kāda tā bija 20. gadsimta vidū, vairs neatbilst mūsdienu realitāte. Par to ļoti spilgti izteicās bijušais ASV prezidents Donalds Tramps savā runā ANO Ģenerālajā asamblejā 2017. gada 19. septembrī: “Pārāk bieži ANO fokusējas nevis uz to, lai sasniegtu rezultātu, bet gan uz birokrātiju un procesu.” Arī Latvijas valsts pozīcija, kuru ANO Ģenerālajā asamblejā 2017. gada septembrī izteica tā laika Valsts prezidents Raimonds Vējonis, bija aicinājums reformēt ANO lēmumu pieņemšanas sistēmu: “ANO kā vienīgajai patiesi globālai organizācijai jābūt spējīgai efektīvi reaģēt uz nopietnajiem globāliem izaicinājumiem, ar kuriem mēs saskaramies: reģionālie konflikti un humānās krīzes, terorisma draudi un nedrošība saistībā ar migrāciju, klimata pārmaiņas un nabadzība… Nav noslēpums, ka organizācija ir kļuvusi pārāk sarežģīta un birokrātiska, lai spētu ātri reaģēt uz mūsdienu izaicinājumiem. Daži pat domā par tās uzticamību un lietderību. ANO jāsaglabā, bet dažos gadījumos pat jāatgūst pilsoņu un dalībvalstu uzticība tās spējai novērst un reaģēt uz krīzēm, kā arī veicināt uz noteikumiem balstītu pasaules kārtību.”
Latvijas valsts pozīcija ir skaidra - “ir pienācis laiks virzīties uz priekšu ANO Drošības padomes reformēšanā”. Latvija atbalsta priekšlikumu brīvprātīgi ierobežot veto tiesību izmantošanu Drošības padomē situācijās, kas saistītas ar masveida vardarbīgiem noziegumiem. Tāpat Latvija atbalsta ētikas normu, kas jebkurai padomes loceklei neļautu balsot pret tādu rīcību, kas vērsta uz masveida vardarbības noziegumu pārtraukšanu un novēršanu.
Diemžēl pat tam, lai mainītu ANO statūtus, ir nepieciešams Apvienoto Nāciju Drošības padomes atbalsts, un, ja tam nepiekritīs kaut viena no piecām ANO Drošības padomes pastāvīgajām loceklēm, tostarp arī Krievija, tad reforma nav iespējama.
