Pašreizējais Eiropas Komisijas un Polijas konflikts visai skaidri iezīmē atšķirību dažādu tiesību normu interpretācijā par to, kādas tiesību normas ir pārākas Eiropas Savienībā. ES tiesas pretenzijas pret Poliju balstās nevis uz to, ka Polija nepildītu iestāšanās līgumu ES, bet gan uz jaunu ES iestāšanās līguma interpretāciju. Eiropas līmeņa tiesu varas lēmumos (vismaz attiecībā uz Polijas tieslietu reformu) tagad ir iekļautas arī tādas normas, kuras nav tieši atrunātas iestāšanās līgumā. Tagad ES tiesa deklarē Eiropas Savienības normu pārākumu pār dalībvalstu konstitucionālajām normām. Faktiski ES līmenī tiesu vara sāk īstenot tirāniju pār citiem ES varas atzariem.
Problēma par varas dalīšanu starp dažādiem varas atzariem nav jauna. Viens no pirmajiem Eiropas domātājiem, kas norādīja uz varas dalīšanas principu, bija Šarls Luijs de Monteskjē (1689-1755). 1748. gadā publicētajā darbā “Par likumu garu” Monteskjē secināja, ka, lai novērstu tirāniju rašanās iespējas, valstī ir jānodala izpildvara no likumdevēja varas un no tiesu varas. Varas dalīšanas mērķis nav harmoniskākas valsts pārvaldes izveidošana, bet gan iespējamās tirānijas novēršana.
Kā norāda viens no mūsdienu ietekmīgākajiem politiķiem ASV Henrijs Kisindžers grāmatā “Diplomātija” (Rīga, Jumava, 2001, 14. lpp.), tieši šī Monteskjē atziņa tika iekļauta ASV konstitūcijas pamatos un kļuva par centrālo elementu amerikāņu demokrātijas modeļa izveidei. Arī Henrijs Kisindžers uzsvēra, ka mērķis, strikti nodalot tiesu varu no likumdevēja varas un no izpildvaras, ir nevis pārvaldes harmonizācija, bet gan tirānijas novēršana.
Tradicionāli tirānijas draudus rada izpildvara, kad valdības pakāpeniski vai apvērsuma rezultātā pāriet uz autoritārām pārvaldes formām. Taču tirāniju var īstenot arī tiesu vara. 21. gadsimtā tieši tiesu varas tirānijas draudi ir vērojami gan Latvijā, gan ES. Latvijā tiesu varas tirānijas mēģinājumus var saskatīt vairākos Satversmes tiesas spriedumos. Īpaši - Satversmes tiesas lēmumā, no kura izriet prasība apvienot valstspilsētas ar apkārtējiem novadiem. Par noteikta veida novadu apvienošanu izlēma nevis demokrātiskas valsts iedzīvotāji, uz kuriem tieši attieksies šī apvienošanās, pat ne likumdevēji, kas kaut vai formāli pārstāv tautu, pat ne vietējo iedzīvotāju referendums, bet gan daži tiesneši. Kad tiesu vara, radoši interpretējot kādu no likuma pantiem, sāk pieņem politiskus lēmumus apvienot pilsētas ar apkārtējiem novadiem un tamlīdzīgi, tad tas ir solis tiesu varas tirānijas virzienā. Latvijas tiesu varas virzība uz tirāniju sakrīt ar procesiem Eiropas Savienībā. Eiropas Savienības tiesa 27. oktobrī pieņēma lēmumu, nosakot, ka Polijai tagad ir jāmaksā vienu miljonu eiro liela sodanauda katru dienu, kamēr Polija neizpildīs Eiropas tiesas lēmumu un nekoriģēs jau īstenoto tieslietu reformu.
Problēma ir tā, ka Polijas rīcībā nav nekādu instrumentu, lai tieši pretdarbotos Eiropas līmenī īstenotai tiesu tirānijai.
Polijai ir tikai sviras, lai uz Eiropas Savienības tiesas šantāžu atbildētu ar destruktīvu rīcību pret citiem ES varas atzariem. Polijas valdība jau ir devusi vieglus mājienus, ka varētu izmantot veto tiesības Eiropas Padomē par jautājumiem, kas ir svarīgi Eiropas nākotnes virzībai, bet kuri varētu nesakrist ar Polijas interesēm.
Diemžēl konflikts, kas pašlaik ir iezīmējies starp ES vadību un Poliju, nav tikai konflikts starp Eiropas Savienības varu un tikai vienu dalībvalsti. Šis gadījums ir tikai aisberga redzamā virsotne tai problēmu lavīnai, kuras atsegsies, ja ES līmenī tiesu varas tirānija turpināsies. Eiropas federālistu centieni ar tiesu varas palīdzību paātrināt Eiropas integrāciju var radīt tieši pretējas sekas. Eiropas vadības balstīšanās uz tiesu tirāniju var kļūt par katalizatoru Eiropas valstu pilsoņiem un valdībām nepieļaut patvaļīgu ES dalības līgumu interpretāciju un aizstāvēt tās dalībvalstu tiesības, kuras netika deleģētas ES, dalībvalstīm iestājoties savienībā.
