Neatkarīgajā 16. jūlijā tika publicēts Arņa Kluiņa raksts, kurā autors pamatoti aizrādīja, ka Latvijas Bankas un Centrālās statistikas pārvaldes sajūsmai par to, ka vidējā alga 2012. gadā latu izteiksmē pārsniedza pirmskrīzes līmeni, nav pamata. Tas, ka cenas pa šo laiku ir cēlušās par 10 procentpunktiem straujāk nekā algas, un latu izteiksmē algu skaitliskā novienādošanās vienkārši liecina par to, ka reālā alga par kādiem 10% atpaliek no pirmskrīzes līmeņa. Proti, pat tad, ja vidējā alga par dažiem latiem ir lielāka nekā 2008. gadā, mēs dzīvojam vidēji par 10% nabadzīgāk nekā pirms krīzes.
Arņa Kluiņa atziņas nekavējoties metās atspēkot Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs (www.makroekonomika.lv), kurš bija spiests atzīt: «Vidējā mēneša darba samaksa pēc nodokļiem 2013. gada martā bija 357 lati, kas par 2% pārsniedz 2008. gada vidējo rādītāju (350 latu). Tādējādi latu (nominālā) izteiksmē vidējā alga pārsniedza pirmskrīzes līmeni. Tomēr piecu gadu laikā auga arī cenas – patēriņa cenu indekss 2013. gada martā par 10% pārsniedza 2008. gada vidējo rādītāju. Tādējādi reālā alga jeb vidējās algas pirktspēja – par mēneša darba samaksu nopērkams preču un pakalpojumu daudzums – joprojām par dažiem procentiem atpaliek no pirmskrīzes līmeņa.»
Taču stāsts, ka algas jau pārsniedz pirmskrīzes līmeni, ir tik aizraujošs, ka TNS un telekompānijas LNT raidījums 900 sekundes to iekļāva savā regulārajā aptaujā. Aptaujas rezultāti neatšķīrās no Neatkarīgās secinājumiem – tikai piektdaļa (19%) 2008. gadā un arī patlaban nodarbināto Latvijas ekonomiski aktīvo (vecumā no 18 līdz 55 gadiem) iedzīvotāju pauda pārliecību, ka viņu atalgojums ir pārsniedzis pirmskrīzes līmeni. Šī piektdaļa veidojās, summējot gan tos, kas bija pilnīgi droši, ka atalgojums noteikti pārsniedz pirmskrīzes līmeni (deviņi procenti), kopā ar tiem (10%), kas par to nebija īsti pārliecināti un izteicās, ka visdrīzāk atalgojums ir lielāks. Vairāk nekā divas trešdaļas – 71% – savukārt uzskatīja, ka viņu 2013. gada atalgojums nav pārsniedzis 2008. gada vidus atalgojuma līmeni. No visiem aptaujātajiem 54% pilnīgi droši apgalvoja, ka viņu atalgojums pašlaik ir mazāks nekā 2008. gadā.
Šādi «tautas referenduma» rezultāti ir krasā pretrunā ar Latvijas Bankas ekonomista Oļega Krasnopjorova viedo pareģojumu (garantiju): «Pēc mūsu aplēsēm, neto reālā alga var sasniegt pirmskrīzes līmeni jau 2014. gadā.»
Lai saprastu, kāpēc TNS un LNT aptauja uzrāda tādu pesimismu pretstatā Latvijas Bankas pētnieku optimismam, ir jāatgādina vecum vecā atziņa, ka ir trīs melu veidi – meli, lieli meli un statistika.
TNS un LNT aptaujā aicināja aptaujas dalībniekus savus šodienas ienākumus salīdzināt ar tiem, kuriem bija darbs 2008. gadā. Savukārt, rēķinot vidējās algas 2012. gadā, tika izmantots nevis to cilvēku skaits, kas saņēma algas 2008. gadā, bet pavisam cits skaitlis – nodarbināto skaits 2012. gadā. Vērīgs lasītājs varētu iesaukties: «Bet vai tad šie skaitļi nav līdzīgi?» Nē, nav! Šie ir ļoti atšķirīgi skaitļi. Pēc CSP datu bāzēs norādītā, 2008. gadā Latvijā bija viens miljons 124 tūkstoši nodarbināto, savukārt 2012. gadā Latvijā darbs bija vidēji 876 tūkstošiem iedzīvotāju. Rēķinot vidējo atalgojumu 2012. gadā, netiek ņemti vērā to 250 tūkstošu cilvēku ienākumi, kuriem 2008. gadā darbs bija, bet pašlaik nav. Ja ceturtdaļmiljons cilvēku paliek bez darba, tad darbu saglabājušiem algas lielums var pat palielināties. Turklāt O. Krasnopjorova un Latvijas Bankas optimisms balstās uz valdības lēmumu no nākamā gada par 12,5% pacelt minimālo algu, kas formāli kompensētu 10% inflācijas pieaugumu un dod pamatu apgalvojumam, ka tiem, kam būs darbs, reālie ienākumi 2014. gadā būs lielāki nekā pirms krīzes. Tikai – cik vērta ir šāda veida makroekonomika, ja tautas labklājības pieauguma pamatošanai ir no aprēķiniem vienkārši jāizslēdz tas, ka ceturtdaļmiljons Latvijas iedzīvotāju nav atguvuši darbu un vairs pat nereģistrējas bezdarbniekos. Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs savā runā preses pārstāvjiem šā gada 11. jūlijā sniedza nepārprotamu mājienu, ka 2013. gada izaugsmes pamatā ir «privātā patēriņa necerēti straujais pieaugums». Turklāt privātā patēriņa pieaugumam, visticamāk, nav ilgtspējas, jo, kā atzīst LB prezidents, tad «.. nevar izslēgt varbūtību, ka, sagaidot eiro ieviešanu, daļa iedzīvotāju steigs veikt dažādu ilglietojamo preču iegādi vēl šā gada nogalē, tādējādi pārceļot daļu patēriņa no nākamā uz šo gadu, atbilstoši palielinot arī IKP izaugsmi šogad un mazinot to nedaudz nākamgad».
No tā izriet neglaimojošs slēdziens. 2013. gada starptautiski izreklamētais Latvijas veiksmes stāsts – izaugsme – rodas tāpēc, ka pašlaik tiek tērēti nebaltai dienai uzkrātie latu krājumi, krājkasītēs nebaltai dienai noglabātās latu un santīmu monētas, kuras ļaudis nevēlas pazaudēt un arī neplāno mainīt pret eiro. Latvijas izaugsme un labklājība tiek pierādīta gluži kā PSRS laikos – ar matemātiskām manipulācijām.