Ikviens labi saprot, kā var nopelnīt, ja akciju cenas kāpj. Šodien nopirki akcijas par vienu latu gabalā, bet rīt tās pārdevi par 1,5 latiem gabalā. Starpība 0,5 lati par katru akciju ir spekulanta peļņa.
Ne tik vienkārši ir saprotams, kā nopelnīt, ja akciju cenas krīt. Mehānisms ir nedaudz sarežģītāks. Vajag no kāda aizņemties akcijas. Rietumu tirgus ekonomikā var aizņemties ne tikai naudu, bet arī akcijas, maksājot par to procentus. Spekulants no kāda pensiju fonda aizņemas 100 000 viena uzņēmuma akciju ar noteikumu, ka atdos tādu pašu akciju skaitu pēc mēneša, plus 5% no akciju šodienas vērtības naudā.
Spekulants savas akcijas nekavējoties pārdod par tās dienas cenu, piemēram, vienu latu gabalā un tad izplata baumas, ka uzņēmums tūdaļ bankrotēs (nonāks defoltā), vai arī sarunā (par kukuli), ka kāda respektabla reitingu aģentūra, ievērojami samazina akciju sabiedrības kredītu reitingu. Tiklīdz publika uzzina, ka reitings šīm akcijām virzās uz svaigu mēslu reitinga līmeni, ļaudis steigs akcijas pārdot un akciju cena nokritīsies līdz 0,5 latu līmenim par akciju. Tad spekulants nopērk 100 000 akciju par cenu 0,5 lati par akciju un norēķinās ar pensiju fondu. Pensiju fondā joprojām būs 100 000 akciju un vēl papildus 5000 latu ienākumi no akciju aizdošanas. Savukārt spekulants mēneša laikā būs nopelnījis 0,45 santīmus par katru akciju. Turklāt – labi nopelnījis, akciju cenai samazinoties.
Šis garais ievads bija nepieciešams, lai saprastu, kāpēc starptautiskie finanšu spekulanti nav ieinteresēti, lai Grieķijas, Īrijas, Itālijas, Portugāles un Spānijas kredītu problēmas tiktu ļoti strauji un eleganti atrisinātas.
Tad nevarēs pelnīt, spekulējot uz šo valstu obligāciju cenu krišanos!
Tieši šādi ļoti daudzi biznesa analītiķi uztvēra Moody’s Investors Service lēmumu par četrām vienībām – burtiski līdz atkritumu līmenim – samazināt Portugāles valsts vērtspapīru kredītreitingu. Starptautiskie spekulanti jau ir izslaukuši gan Grieķiju ar tās milzīgajiem kredītiem, gan arī izslaukuši sīkos Grieķijas kreditorus, kuri kā aunu bars metās pārdot Grieķijas obligācijas, tiklīdz publiski atskanēja arvien sliktākas un sliktākas ziņas par Grieķijas ekonomiku un šīs valsts maksātspēju.
Tagad ir kārta noslaukt Portugāles, pēc tam Itālijas un pārējo problēmu valstu obligāciju turētājus. Ik pa brīdim, izmetot internetā un mediju vidē arvien briesmīgāku informāciju par patieso stāvokli lieliskā piecnieka – Grieķijas, Īrijas, Itālijas, Portugāles un Spānijas –finansēs, starptautiskie spekulanti varēs lieliski pelnīt uz šo valstu obligāciju cenas samazināšanās rēķina. Īpaši ne ar ko neriskējot, jo aiz kredītiem šīm valstīm ir jaušama Eiropas Komisija un visas Eiropas finanšu spēks.
Šis ir viens no apstākļiem, kāpēc Eiropas politiķi plāta rokas un nespēj laikus risināt eirozonas bēdu ielejas problēmas. Stingra, skaidra un saprotama politika attiecībā pret eirozonas grūtdieņiem nozīmēs neļaut globāliem finanšu spekulantiem apslaukt sīkos investorus un pelnīt miljardu miljardus uz Dienvideiropas finanšu problēmu rēķina.
Principiāls jautājums, uz ko priekšvēlēšanu laikā (kāds, visticamāk, būs) tiks prasīta atbilde visiem varas pretendentiem, ir vienkāršs, kāpēc Latvijai par katru cenu ir jācenšas iekļūt tik perversā organizācijā, kāda tagad ir eirozona? Tagad sanāk, ka visas uz bankrota robežas saimniekojošās attīstītās valstis ir sapulcējušās eirozonā. Varbūt ir laiks pārdēvēt eirozonu par defoltu zonu?
Latvijas valdības nostāju ļoti precīzi formulēja finanšu ministrs Andris Vilks intervijā Neatkarīgajā (05.06.2011.):
«Latvijas gadījumā šis ir ļoti svarīgs brīdis, lai vērotu un saprastu procesus, kas notiek eirozonā. Eirozona ir monetāra savienība, kurā ir flagmaņi, kas vairāk vai mazāk ievēro fiskālo disciplīnu, – Vācija, Nīderlande un Somija. Tas ir mūsu eirozonas modelis. Ja 2014. gadā būs šāds eirozonas modelis, tad Latvijai tādā ir jāpiedalās. Bet ja eirozona būs amorfa, ar neizprotamiem un dažādiem standartiem apvienotu valstu kopa, tad Latvijai ir jāvērtē. Jebkurā gadījumā mums ir jāuztur mērķis pievienoties, bet katrā ziņā mēs varam ieturēt pauzi, līdzīgi kā zviedri vai kā dāņi. Mums galvenais ir valsts konkurētspējas kāpināšana un atbilstība Māstrihtas kritērijiem.»
Latvijas pozīcija ministra formulējumā ir loģiska. Latvijai nav par katru cenu jācenšas iestāties defolta zonā. Latvijai ir jēga pievienoties eirozonai tikai tad, ja šī organizācija apvienos valstis, kuras vienādi un vienlīdz nopietni izturas pret tādu Eiropas Savienības vērtību, kāda ir kopējā valūta.