Ko pierāda Wikileaks publiskojumi?

 

Tagad ir sācies pilnīgi jauns mediju izklaides veids. Wikileaks plašajā pakā, kurā publiskota ASV diplomātiskā sarakste, ir jāatrod dokumenti, kas attiecas uz savu valsti. Tad jāsāk lēnām tos publiskot, vienlaikus moralizējot par to, kādi divkoši, nodevēji vai pielīdēji amerikāņiem ir vietējie politiķi.

Var arī skaļi sašust par to, ar cik netīrām, neētiskām un, iespējams, visas Vīnes un citas konvencijas pārkāpjošām metodēm darbojas ASV vēstniecības visā pasaulē.

Savulaik es un vēl nedaudzi žurnālisti nepieņēmām Godmaņa valdības politiku par 2008. gada augusta notikumiem Dienvidosetijā. Godmaņa valdība un Saeima pasteidzās par konfliktu nosodīt tikai Krieviju, spītīgi ignorējot to, ka, vēl pirms Krievijas armija saņēma pavēli dot atbildes triecienu, karš jau gāja pilnas burās. Tagad tie, kas bija šādās pozīcijās, varētu nostāties pozā un teikt: lūk! Pat Gruzijas vēstnieks, informējot Latvijas valdību, lietoja formu – Gruzija okupē Dienvidosetiju (tikai atšķirībā no amerikāņu kolēģiem Latvijas diplomāti atskaitē šo frāzi neierakstīja, lai paši sevi nekompromitētu). Patiesības noskaidrošana par Gruzijas kara izraisīšanās cēloņiem Godmaņa valdībai nebija vajadzīga. Kad bija jāizpilda amerikāņu lūgums, citiem apsvērumiem nebija lielas nozīmes.

Tikai Wikileaks atmaskojumi par ASV diplomātiju Latvijā nav liels pārsteigums. Tikai aklais nevarētu pamanīt, ka Latvija ilgus gadus savu ārpolitiku balstīja uz maksimālu izdabāšanu savam stratēģiskajam partnerim. Arī bez Džuljena Asenža dibinātā portāla bija zināms, ka bijušais ASV vēstnieks izrīkoja Latvijas ģenerālprokuroru kā skolas puiku, kad ASV uzņēmuma darbinieki nonāca uz tiesas takas par blēdībām.

Infomācijas par ASV ietekmi un par to, ka amerikāņu diplomāti iejaucas Latvijas lietās, bija pārpārēm arī bez Wikileaks. Ikvienas ārvalsts diplomāta darba uzdevums ir informēt savas zemes valdību par visiem jautājumiem, kas skar viņa valsts intereses attiecīgajā zemē.

Tikai atcerēsimies, ka infomācijas vākšana svešas valsts interesēs gandrīz visur ir definēta kā spiegošana un tas ir īpaši smags noziegums. Diplomāti ievāc informāciju savas valsts interesēs, un viņus par spiegošanu tiesāt nedrīkst. Tieši tāpēc ir arī noteikta diplomātiskā imunitāte. Atšķirība starp spiegu un diplomātu ir tā, ka spiegs iegūst informāciju savas valsts interesēs, izmantojot neatļautas metodes (pārkāpjot likumus). Savukārt diplomāts ievāc infomāciju savas valsts interesēs un varbūt to pašu informāciju, kuru meklē spiegs, bet dara to ar legālām metodēm un nepārkāpjot likumus.

Visu valstu ārlietu resoriem nav ilūziju par to, ar kādām metodēm un kā strādā diplomāti, īpaši tie, kuru valstīm ir īpašas intereses kādā zemē. Ilūziju nav!

Ar publiskotajiem dokumentiem lielas problēmas būs tikai tajās sabiedrībās, kuru vairākuma galvās ir iedzīta dogma, ka amerikāņu tipa demokrātija ir vienīgā tīrā, ētiskā un vienīgā šķīstā pārvaldes forma, bet visi citi ar atšķirīgu pārvaldes veidu, vienalga, kas tie būtu – arābi, krievi vai ķīnieši, ir ar neētiskām vai pat noziedzīgām un nedemokrātiskām pārvaldes formām. Tiesa, to, vai valstu ārlietu resori, kas definēti kā demokrātiju atbalstoši, darbojas sliktāk (vai labāk) par amerikāņiem, var pateikt, tikai salīdzinot visu pasaules valstu diplomātu sarakstes.

Nākamā problēma ir vēl smagāka.

Vai lielvarai, kas pati lieto līdzīgas metodes kā amerikāņu diplomāti, ir morālas tiesības mest akmeni uz amerikāņiem un teikt: "Fui! Ar tādiem mēs vairāk nesadarbosimies! Vīnes konvencija ir pārkāpta."

Nekādu! Astanā man bija iespēja tikties ar ASV valsts sekretāri Hilariju Klintoni un uzklausīt viņas viedokli par Wikileaks publiskotās diplomātiskās sarakstes iespaidu uz ASV ārpolitiku.

Hilarija Klintone teica: "Šeit, Astanā, man bija iespēja tikties ar daudzu valstu līderiem. Es, protams, pajautāju arī par publiskotajiem materiāliem. Tas nekādā mērā netraucē Amerikas diplomātijai un tām mūsu saistībām, kuras esam uzņēmušies. Neviens pārmetumus vai bažas man nav izteicis. Netika teikts, ka kāda no valstīm pārtrauktu sadarbību ar mums. Mēs runajām par drošības jautājumiem un vienojāmies kopīgi risināt drošības problēmas.

Diplomāti turpina darbu. Es esmu lepna par ASV diplomātu darbu un ASV vietu pasaulē.

Esmu pārliecināta, ka būs daudz jautājumu, kurus cilvēkiem ir tiesības uzdot, un mēs atbildēsim uz visiem jautājumiem – visai pasaulei un mūsu partneriem."

Šis ir Wikileaks sāgas galvenais problēmu punkts. Neviena no 56 EDSO valstīm ASV neko neaizrādīja. Tas tikai apliecina, ka no Wikileaks publiskotā nav izdarāmi secinājumi, ka ASV ārpolitika ir netīrāka, neētiskāka un nejaukāka par citu valstu ārpolitiku, jo, lai varētu šādus secinājumus izdarīt, vispirms ir jāredz visu citu valstu, bet īpaši lielvaru, diplomātiskā sarakste un citu valstu ārlietu resoru ziņojumi. Tikai tad varēsim salīdzināt, kurām valstīm ārpolitikā ir ētiskas un kurām neētiskas metodes.