Uzņēmējs Juris Visockis kādā no diskusijām norādīja, ka Latvijā bija izstrādātas 500 programmas, kuras bija domātas visu nozaru un visu valsts administratīvo līmeņu attīstībai, bet, kad sākās krīze, tad atklājās, ka neviena no programmām nav ieviešama, jo tās visas bija paredzētas tikai un vienīgi nemitīgas ekonomikas augšupejas apstākļiem un nesniedza nekādu vīziju par to, ko darīt, ja iestājas krīze.
Līdzīga optimistiska noskaņa ir atstājusi iespaidu uz Eiropas Savienības pamatdokumentiem – Lisabonas līgumu, kuram būs jākalpo par noteicošo dokumentu ES nākotnes pārvaldei un varas sadalījumam nākotnē. Lisabonas līgums tika izveidots laikā, kad globālā krīze šķita neiespējama. Tagad krīze atsedz galveno Lisabonas līguma problēmu. Lisabonas līgumā nebija paredzēts, ka kāda dalībvalsts vai pat dalībvalstu grupa tā vienkārši ilgstoši un rupji neievēros kopējās fiskālās disciplīnas nosacījumus. Turklāt Lisabonas līgumā netika definēts krīžu pārvarēšanas mehānisms. Lai novērstu Grieķijas (tagad arī Īrijas) un citu valstu radīto krīzi, dalībvalstis kopīgi izveidoja Eiropas Finanšu stabilitātes fondu. Galvenais donors šajā fondā bija Vācija, bet taču Vācijā pieaug bažas, ka Vācijas Konstitucionālā tiesa varētu aizliegt Vācijas regulāru dalību palīdzības sniegšanā citām dalībvalstīm tālākā nākotnē, ja Lisabonas līgumā netiks precizēts mehānisms, kā notiek krīžu vadība Eiropas Savienībā. Oktobra beigās ES valstu līderi piekrita sagatavot grozījumus Lisabonas līgumā.
Uz Neatkarīgās jautājumu, vai izmaiņas Lisabonas līgumā neapdraud valstu neatkarību, Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā valdītāja Iveta Šulca sniedz šādu atbildi:
"28. un 29. oktobrī ES valstu un valdību vadītāji vienojās, ka dalībvalstīm jāizveido pastāvīgs krīžu pārvarēšanas mehānisms, ar ko nodrošināt eiro zonas un visas ES finanšu stabilitāti. Tomēr dalībvalstis Eiropadomē vienojās, ka nepieciešamās izmaiņas neskars t. s. "saistību nepārņemšanas klauzulu", kas paredz, ka ES kopumā un neviena dalībvalsts atsevišķi nenes atbildību par citas dalībvalsts saistībām."
Latvijas pozīcija pirms Eiropadomes oktobra samita bija vispirms izvērtēt visas citas lēmuma pieņemšanas formas un mainīt līgumu tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Īpaši tas bija svarīgi tāpēc, ka Nīderlandes galēji labējā Brīvības partija un Nīderlandes Sociālistu partija apsolīja pieprasīt ierosināt referendumu par iespējamajiem grozījumiem Lisabonas līgumā.
Kā zināms, tieši Nīderlandes vēlētāji (kopā ar Franciju) bija tie, kas izgāza Eiropas Savienības konstitucionālo līgumu 2005. gadā.
Lēmumi par izmaiņām līgumā ir jāpieņem jau Eiropas Padomes decembra sanāksmē.
Valdībai būtu jāizbeidz līdzšinējās tradīcijas, kad svarīgi ES dokumenti (Eiropas Savienības konstitucionālais līgums, Lisabonas līgums u. c.) tika apstiprināti Saeimā praktiski bez debatēm, neizskaidrojot vēlētājiem lēmumu nozīmi un svarīgumu. Šādas tradīcijas var provocēt situācijas, ka ar valdības kursu neapmierinātie var izmantot gaidāmās līguma izmaiņas, lai iniciētu referendumu, kuru izmantotu kā instrumentu iekšpolitiskajās cīņās, cerot uz protesta balsojumu, līdzīgi, kā to tagad gatavojas īstenot Nīderlandes ekstrēmistiskās partijas.
Latvijai pašai kā krīzes palīdzības saņēmējai nav lielas morālās tiesības pamācīt citus, kā rīkoties. Tomēr, veidojot Latvijas pozīciju, valdībai un Ministru prezidentam, kas Latviju pārstāvēs padomē, ir jānoformulē Latvijas intereses. Latvijas interesēs ir atrasties stiprā Eiropas Savienībā, kas spētu operatīvi reaģēt uz jebkuriem 21. gadsimta izaicinājumiem. Darboties nespējīgai ES nav nākotnes.
Par ko būtu jādiskutē, gatavojot izmaiņas Lisabonas līgumā?
Gan forma, kādā notiek palīdzība Grieķijai, gan tagad jau sagatavotā palīdzības pakete Īrijai rada pamatotas bažas (piemēram, Slovākijas valdības izteikumi), ka finansiāla palīdzība faktiski tiek veidota kā vēl lielāka mēroga finansiālā piramīda, kas nevis aptur problēmu pieaugumu un sāks tās mazināt, bet var tās pacelt vēl augstākā līmenī.
Konstruējot krīžu mehānisma vadību, dalībvalstīm ir jāvienojas par formulu, kas palīdzības mehānismu neļaus izmantot kā kārtējam finanšu burbuļa pūtienam nu jau visas ES mērogā.