Elita Veidemane / Viedokļi

«Pret reformu caureju zāļu nav,» ironiski teic profesors Ivars Kalviņš, raksturodams histērisko rosīšanos, cakinot zinātnes un izglītības «reformas» (Neatkarīgā, 20. februāris). Tas brīdis, kad vārds «reformas» skan kā lauku ķemertiņa čīkstošu durvju virināšanās neproduktīvā caurvējā... Bet cits skaņu avots vairs nav iedomājams, ja «reformu» piedāvājums plūst no Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM). Tāds pagājušo otrdien ieplūda Ministru kabinetā (MK), kur «koalīcijai» tika piedāvāts atbalstīt konceptuālo ziņojumu Par augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu.

«Esmu ļoti pacietīgs cilvēks, ar labu izglītību un karjeru. Bet jau ilgi manī kaut kas rūga... Un pēdējais piliens bija Kristīnes Misānes lieta, precīzāk, Latvijas attieksme pret savu pilsoni. Viss. Šajās dienās manī Latvija nomira un kļuva par latviju.

«Tā kā izglītības ministre Šuplinska kārtējo reizi ir zaudējusi tiesu pret Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku, vēlos uzzināt: 1) kad tiks izskatīts tiesas lēmums par Indriķa Muižnieka apstiprināšanu rektora amatā? 2) vai tiks vērtēta Šuplinskas atbildība šajā lietā? 3) vai Šuplinskai Valsts kasē liks atmaksāt iztērētos 9999 eiro (līgums ar advokātu biroju Eversheds Sutherland Bitāns, kas tika noslēgts Muižnieka atcelšanai no amata pēc Šuplinskas iniciatīvas; līgums publiskots ministrijas mājaslapā novēloti, pārkāpjot likumu)?»

Pagājušās nedēļas politiskās fizkultūras rekordisti noteikti ir Attīstībai/Par atlēti. Ne kampiedervalsts pārpalikumu žēlīgā sanākšana viesnīcas koridorā, ne Vecās Vienotības jauneklīgie centieni pielabināties augstskolu autonomijas grāvējai Šuplinskai (JKP), pat ne jēkāpistu vadoņa mētāšanās ar vecām olām KPV LV ministra virzienā – nekas nebija ar tādu sparu apveltīts kā atparisti. «Koalīcijas» kloāka, šoreiz pateicoties tieši atparistiem, izgājušonedēļ bija jau tik plaši atvērusies politsātanismam, ka viens otrs sabiedriskā tīklojuma asprātis aicināja meklēt eksorcistu, taču attiecīgo politpulciņu atbalstošais interneta planktons kaislīgi aizstāvēja savu mītnes organismu: kur gan citur tam baroties?

«Tā laika vadoņu un arī varoņu diskreditācija turpinās. Svarīgi, lai atmiņās, piemēram, Repše vai Kalniete, par savu cīņu biedru domātu ar aizdomām. ER nav mans draugs, bet tā rīkoties nedrīkst! Nav skaidrs, filmu veidojuši muļķi vai nelieši?» – tviterlentē raksta politikas procesu vērotājs Aivars Borovkovs.

«Jūsu ekselences vēstnieki! Es zinu, ka daudzi jūsu valstīs uzdod sev jautājumu par šo Latvijas fenomenu, kāpēc tā tik ļoti ienīst savu lielo austrumu kaimiņu? Jo racionāla izskaidrojuma tam nav,» tradicionālajās ārpolitikas debatēs, kas nule notika Saeimā, teica deputāts Vjačeslavs Dombrovskis (Saskaņa), tas pats, kurš, savulaik startējis no Zatlera Reformu partijas, 2013. gadā kļuva par LR izglītības un zinātnes ministru.

«Uztaisīju jums maizītes. Kā tolaik barikādēs,» teic laipnā sieviete, kura mūs uzņem Kalētu tautas namā, kas pulcina ļaudis, lai kopā ar mums – aktrisi Raimondu Vazdiku un mani – atminētos Barikāžu laiku. Vietējā cepuma rupjmaizes šķēles apziestas ar aknu pastēti, un karstās tējas aromāts savijas ar ugunskura dūmu smārdu, kas ielavījies telpā pa atvērto vēdlodziņu. Arī Raimonda ir gatavojusi azaidu barikāžu vīriem, un viņai ir ko atcerēties – arī pēkšņās bailes, kad mirklīgi visiem pārlidoja ziņa: omonieši nāk! Jā, bija bail, bet viņa palika uz vietas. Lai notiek, kas notikdams...

«Man ir liels prieks, ka šodien tiek atklāts informatīvajai telpai tik ļoti nozīmīgais tehniskais rīks – Aizpurves apraides masts, kam pateicoties Latvijas informatīvā telpa tiek nosegta faktiski par 100%. Informatīvā telpa ir pamats sabiedriskajai dzīvei jebkurā demokrātijā,» šāds Valsts prezidenta Egila Levita ieraksts nesen parādījās vienā no sociālajiem tīkliem. Viss pareizi. 100 metrus augstie apraides masti Viļakas novada Aizpurvē un Krāslavas novada Skaistā uzcelti 2019. gada vasarā, izmaksas – nepilni 500 000 eiro. Mērķis – stiprināt Latvijas informatīvo telpu. Blakus Krievijas robežai dzīvojošie ir priecīgi, ka nu varēs dzirdēt gan Latvijas Radio, gan skatīties sabiedriskās TV programmas.

Viens no smieklīgākajiem tekstiem, kas pērn aizpeldēja pa ziņu lentēm, bija aptuveni tāds: Latvijas politiskajām partijām ir problemātiski veikt demokrātiskā sabiedrībā no tām sagaidāmās funkcijas, jo ir vērojama politisko partiju atkarība no privātiem ziedojumiem, kā arī finansējuma trūkums liedz tām profesionalizēties, proti, attīstīt darbu ar biedriem un teritoriālajām nodaļām.

No daudziem dzirdu: premjera Kariņa (JV) Jaungada uzruna tālrādē esot bijusi «apbrīnojami tukša». Nevaru tam piekrist. Tieši otrādi: tā bija pārpilna ar dziļām atziņām un gaišiem solījumiem, piepildīta ar apskaužamu morālās un ekonomiskās situācijas izpratni.

Smags ir bijis šis gads. Tas sava smaguma dēļ izvērties pat garāks nekā parasti atvēlētās 365 dienas.

«Jūs esat buržuāziskie nacionālisti, un mēs vienkārši aizvērsim jūsu tā saukto avīzi,» smīnot mums rāmi skaidroja kompartijas (KP) Latvijas centrālkomitejas (CK) kaut kādas tur nodaļas instruktors biedrs Skudra. Iespējams, viņam bija augstāks amats, bet kāda tam nozīme. Šī saruna (ja vien tā var dēvēt Skudras derdzīgo monologu) notika 1989. gada ziemā, kad LKP vadoņi pēkšņi saprata: Latvijas Tautas frontes (LTF) laikraksts Atmoda nav viendienītis, kas čakli locīsies pakaļ visiem vējiem, un tas var bīstami ietekmēt tautu, kas sākusi apšaubīt komunisma ideālus.

Šoreiz tumsiņā! – izlēma pensionēto padomju ofiņu sievas, iespaidojušās no tā, cik jauki vakara tumsā nesen izskatījās pasākums Staro Rīga, un savīkšīja vajadzīgos karogus: Krievijas Federācijas, okupētās Krimas un Krievijas kara flotes. Frosja vientiesīgi pajautāja: a priekš kam tos divus pēdējos? Muļķe, kad iesim okupēt Zabludovkas jūras šaurumu, kara flote noderēs! – atcirta Taņuša. Bet Krievijas Federācijas trikolors – par to jau tāpat skaidrs, cik tad ilgi vairs jāgaida: agrāk vai vēlāk visās skolās atgriezīsies krievu valoda, un tad visi atkal dzīvosim nelokāmā tautu draudzībā un ēdīsim garšīgo plombīru.

Beidzot! – gluži kā korī sanākuši, vienotā balsī iesaucās politikas vērotāji, kuriem līdz brošai bija apnikusi vietējo spečuku katastrofālā neprasme vadīt bankas, konsorcijus, augstskolas, pirtis un katlumājas. Jaunās konservatīvās partijas (JKP) vadonis, spožais tieslietu Bordāns viņdien ierosināja, ka Latvijas Bankas (LB) jaunā prezidenta meklēšana būtu jāveic, rīkojot starptautisku konkursu, tādējādi nodrošinot lielāku atklātību amata atlases procesā.

Kad kāds valdīklis pirmo reizi izdara ko aplamu, mēs nodomājam: nu, jā, kam negadās, gan jau apdomāsies un labosies. Kad šis pats valdīklis jau otro reizi izdara to pašu, mēs sašujamies ne pa jokam un sākam viņu kritizēt. Kad lieta nonāk līdz trešajai identiskajai aplamībai, mēs sākam tai meklēt iemeslus un – visticamāk – tos arī atrodam: attiecīgās partijas nostādnēs, partijvadoņu apmātībā un aprobežotībā. Kad pienāk ceturtā reize un pie loga pieklauvē izspūrusi būtne ar suņu žetoniņu kaklā, nopietni apgalvodama, ka saule turpmāk lēks rietumos, mēs ķeramies pie viedtālruņa un zvanām «ātrajiem»: skaidri redzams, ka kundzītei kaut kas nav kārtībā ar galvu... Jāpalīdz taču!

Mūsu dārgie (visās nozīmēs) politiķi klusē kā zemi saēdušies. Nē, neklusē par saviem derdzīgajiem plāniņiem apdāvināt sevi vai iznīcināt kādu nozari, piemēram, izglītības. Tiklīdz viens otrs valdīklis atver muti, no tās sāk gāzties tādas gorgonas medūzas, ka nezini, kur likties, lai taustekļi nenožņaugtu. Bet klusē mūsu gludi noglaustie par to, ka likteņa cirvītis jau pacelts – lai vismaz kārīgos pirkstiņus un melīgo mēli nocirstu. Politiskajā noklusējumā ir ievīstīta nesen uzsāktā parakstu vākšana par Saeimas atlaišanas rosināšanu. Ir divi klusuma varianti: vai nu valdīkļi savā cinismā un arogancē nav pamanījuši, ka vēlētāji ir satracināti, vai nu viņus satvērušas tādas bailes, ka ne pakustēt, ne acis pablisināt.

Nav nekā aizraujošāka par saraksti ar amatpersonām. Vēl lielāku patikšanu var izjust, redzot, cik māksliniecisks ir peldējums muldēšanas ezeros, kur katrs ūdenstārps var apskaust amatpersonas lunkanību. Kad valsts svētku mēnesī Daugavpilī, fonā plīvojot Donbasa teroristu oranžmelnajam karogam, klātesošos pārdesmit mītiņotājus uzrunāja pilsētas mērs Andrejs Elksniņš (Saskaņa), neviļus radās daži jautājumi, kurus nosūtīju uz Daugavpils domi.

«Celieties kājās! Jūs taču esat latvieši!» komandieris uzsauca uz mirkli sagumušajiem, ticību zaudējušajiem strēlniekiem. Un viņi cēlās! Jo bija latvieši. Varonība un bailes. Sāpes, uzvaras un maldi. Kara bezjēdzība un mūžīgā dzīvība. Dvēseļu putenis, caur kuru jāiet arī mums, lai saprastu, kas ir Latvija un kā viņa ir piedzimusi. Cilvēki, kuriem asaras glabājas dziļi, nekautrējās tās pacelt virspusē – kā attīrīšanos un sapratni.

Nekas tā nevieno kā maziskums un bailes. Stāsta, ka visi koalīcijas deputāti, ceturtdien nākot uz darbu, izmantojuši slotas un lidojošos paklājus, lai nemanāmi – caur skursteņiem un ventilācijas lūkām – iekļūtu Saeimā.

Nav nekā aizraujošāka par nopietni domāta pasākuma pārvēršanos humora šovā. Tas – par prieku klausītājiem – notika arī viņnedēļ, kad Latvijas Radio raidījumā Krustpunktos uzstājās tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP).

«Beidzot Rīgas dome izvietojusi paskaidrojošus uzrakstus uz tā dēvētā uzvaras pieminekļa,» nodomāju, saņemot ziņu par izmaiņām Pārdaugavas «pieminekļa» izskatā. Taču prieks bija pāragrs: uz apdrupušās «uzvarekļa» pamatnes ar aerosola krāsu bija uzšņāpts tikai viens vārds – OKUPANTI. Tajā pašā vakarā Saskaņas aktīvisti drudžainā centībā to noberza, nezinot, ka patiesību jau tāpat nenoberzt. Protams, būtu vērtīgāk, ja kāds akmeņkalis šo vārdu būtu ietapinājis «pieminekļa» pamatnē ar kaltu un āmuru. Taču tādi satricinājumi varētu izvērsties dramatiski: «uzvareklis» ir tik bēdīgā kondīcijā, ka var sabrukt no stingrāka piesitiena...

«Mūs uzskata par neko. Mums nav balsstiesību, mūsu argumentos neieklausās,» – tā savu situāciju raksturoja skolotāji, ar kuriem tikos viņnedēļ.