Elita Veidemane / Viedokļi

„Mums neļāva runāt, mūs pārtrauca, sakot, ka tas ir viedoklis, nevis jautājums,” atceroties Jura Pūces (A/Par) pārliecinātāju komandas viesošanos Jaunpilī, stāsta kāda vietējā iedzīvotāja, kura piedalījās tautas sanākšanā.

„Tik ilgus gadus strādājot presē, vajadzētu tomēr atsvabināties no vientiesības,” ironiski piebilda kāds draugs, raksturodams manu sašutumu par formālo atbildi, ko saņēmu no Ministru kabineta (MK) preses sekretāra. Iespējams, mana šūmēšanās būtu ar zemāku temperatūru, ja vien savā vēstulē, ko nosūtīju MK – ar lūgumu uzzināt Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa (JV) viedokli, es nebūtu pierakstījusi vienu teikumu: „Lūdzu atbildēt uz visiem jautājumiem konkrēti, nevis birokrātiskā un nekonkrētā valodā.” Tiešām – vientiese.

„Izskatās, ka ne visus fašistus esam pie sienas pielikuši,” „sejugrāmatā” gaužas kāda Anna Titova.

„Tas jau skaidrs: tarakāni vienmēr teiks, ka tarakānu iznīcināšana ir slikta,” kādā jauno entomologu pulciņa nodarbībā esot teikusi izglītības ministre Ilga Šuplinska (JKP). Nevaru tam noticēt, tie noteikti ir nelabvēļu palaisti balodīši, jo viņa nekad nepateiktu kaut ko tik bezgaumīgu – sevišķi jau apspriežot augstskolu reformu. Vēl neticamāk būtu, ja alegoriju par tarakāniem viņa tēmētu uz dažiem augstskolu rektoriem, kurus viņa bezgalīgi ciena un novērtē. Sevišķi jau Latvijas Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku, kuru viņa bija gatava nosmacēt apskāvienos, vienīgi netaisnīgā tiesa to neļāva izdarīt.

«Faktiski tas ir algas pielikums. Ja neatteiksieties no tā, es nemaz nešaubos, ka salīdzinoši pārskatāmā nākotnē Latvijas sabiedrība atteiksies no jums, dārgā koalīcija,» par varnešu reprezentācijas izdevumu tēmu Saeimas sēdē teica deputāts Aldis Gobzems. Atteiksies? Nu, nezinu. Vēlētājiem atmiņa tik īsa kā zīdaiņa krekliņš. Par īsumu liecina arī neskaitāmie grābekļkāti, kas, gandarīti par atsišanos pret vēlētāju pierēm, gaida kārtējās Saeimas vēlēšanas, sak, gan jau nāks tie paši vēlētāji un, saklausījušies saulvežu pātarus, ievēlēs tos pašus makaronu karinātājus.

«Izņēmuma kārtā jūs es varētu notestēt... ar lielu varbūtību apdraudot jūsu veselību. Bet ja jums ir akurāt tāda vajadzība, tad pieļauju, ka man tas zināmu prieku sagādātu,» atbildot uz Saeimas deputāta, pie frakcijām nepiederošā Alda Gobzema jautājumu par Covid-19 vīrusa testu nepietiekamo skaitu, indīgi paskaidroja mūsu jaunizceptā testēšanas triecienniece Ilze Viņķele (Attīstībai/Par!).

«Jūs taču paši necienāt savu represēto un bojāgājušo senču piemiņu,» sūrus vārdus man acīs iemeta kāds mans mūžīgais oponents, kurš patiesībā ļoti mīl Latviju un latviešus, tomēr mēģina būt objektīvs un tālab nereti ir arī skarbs. Viņa sūro secinājumu raisīja mans sašutums par Staļina represijās bojāgājušo latviešu pieminekļa apgānīšanu, kas nesen notikusi Krievijā, Komi Republikā, Intas pilsētā.

Kāda mana kaimiņiene, staidzinot suni, apjautājās par manas ģimenes veselību, sak, vai neesam kroņgripas lēmēti. Viņa, aptuveni septiņdesmit gadus veca krieviete, centās runāt latviski. Atbildēju, ka neslimojam, jo esam piesardzīgi, ievērojam norādes un liegumus. Kaimiņiene priecīgi pamāja, teikdama, ka «jūsu avīzēs daudz par to rakstīts». Izbrīnījos: jūs lasāt mūsu avīzes? Jā, viņa atbildēja, es mēģinu un televizorā skatos ziņas latviešu valodā, mazbērni mani pierunāja.

«Vīruss pāries, bet mums šajā valstī būs jādzīvo ar sekām, kuras būs radījis nevis vīruss, bet lēmumi, kuri jau šobrīd grauj visas būtiskās jomas, kas vispār veido valsti un cilvēku kā tās vērtību nesēju,» savā rakstā, kas interneta vidē izsauca teju vētru, saka Artis Gulbis, mugurkaula ķirurgs, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes pasniedzējs. Viņš pārstāv to sabiedrības daļu, kura uzskata, ka mūsu dzīvi, valsti un nākotni neveido tikai un vienīgi cīņa pret kroņvīrusa epidēmiju un tās dzemdinātajām nelaimēm.

«Laura Šmideberga Tallinā ir parūpējusies par to, lai Covid-19 izraisītāju jauno kroņvīrusu varētu pakārt kaklā, iekarināt ausīs vai piespraust pie apģērba!» sociālajos tīklos no sirds priecājās politiķis Daniels Pavļuts (Attīstībai/Par!), ieraudzījis augšminētās mākslinieces darinātās rotas – auskarus, piespraudes un kaklā karamu daiktu, kas veidotas pēc bēdīgi populārā kroņvīrusa ģīmja un līdzības. Grūti saprast, kas mudinājis visādi citādi jauko mākslinieci, kura turklāt ir kaismīga latvju folkloras pazinēja un mīlētāja, pievērsties vīrusiem. Vēl grūtāk ir iedomāties, kura būs tā pamuļķe, kas spraudīs savās smukajās ausu ļipiņās nāvējošās sērgas mākslinieciskus atveidus. Un pavisam savādi ir lasīt politiķa sajūsmu par šādiem «mākslas darbiem».

«Es biju gatavs atdot savu jauno dzīvību,» atceroties latviešu leģionāru kaujas par Latviju, stāsta sirmais, bet joprojām stiprais Visvaldis Lācis, kurš nule, 12. martā, atzīmēja savu 96. dzimšanas dienu. Šie vārdi izskan Raivja Dzintara (NA) veidotajā dokumentālajā filmā Latviešu leģionāri. Taisnības augšāmcelšanās. Diemžēl pasaules sērgas dēļ 15. martā paredzētā filmas pirmizrāde nenotika, taču man bija iespēja un gandarījums to noskatīties ārpus gaidītā, tomēr nenotikušā pasākuma.

Kamēr Krievijā zeļ Staļina kults un tiek pat lipinātas jaunas bistes asiņainajam tirānam, Polija turpina iznīcināt komunismu slavinošus pieminekļus: 2017. gadā Polijas parlaments pieņēma likuma grozījumus, ka ar šādiem pieminekļiem «nedrīkst pieminēt personas, organizācijas, notikumus vai datumus, kas simbolizē komunismu vai citu totalitāru iekārtu». Paredzēts iznīcināt aptuveni 500 pieminekļu, no kuriem liela daļa veltīta sarkanarmijai. Jācer, ka vairums no šiem mēsliem jau ir sasmalcināti un sabērti, piemēram, jauno ceļu pamatnēs.

«Pret reformu caureju zāļu nav,» ironiski teic profesors Ivars Kalviņš, raksturodams histērisko rosīšanos, cakinot zinātnes un izglītības «reformas» (Neatkarīgā, 20. februāris). Tas brīdis, kad vārds «reformas» skan kā lauku ķemertiņa čīkstošu durvju virināšanās neproduktīvā caurvējā... Bet cits skaņu avots vairs nav iedomājams, ja «reformu» piedāvājums plūst no Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM). Tāds pagājušo otrdien ieplūda Ministru kabinetā (MK), kur «koalīcijai» tika piedāvāts atbalstīt konceptuālo ziņojumu Par augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu.

«Esmu ļoti pacietīgs cilvēks, ar labu izglītību un karjeru. Bet jau ilgi manī kaut kas rūga... Un pēdējais piliens bija Kristīnes Misānes lieta, precīzāk, Latvijas attieksme pret savu pilsoni. Viss. Šajās dienās manī Latvija nomira un kļuva par latviju.

«Tā kā izglītības ministre Šuplinska kārtējo reizi ir zaudējusi tiesu pret Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku, vēlos uzzināt: 1) kad tiks izskatīts tiesas lēmums par Indriķa Muižnieka apstiprināšanu rektora amatā? 2) vai tiks vērtēta Šuplinskas atbildība šajā lietā? 3) vai Šuplinskai Valsts kasē liks atmaksāt iztērētos 9999 eiro (līgums ar advokātu biroju Eversheds Sutherland Bitāns, kas tika noslēgts Muižnieka atcelšanai no amata pēc Šuplinskas iniciatīvas; līgums publiskots ministrijas mājaslapā novēloti, pārkāpjot likumu)?»

Pagājušās nedēļas politiskās fizkultūras rekordisti noteikti ir Attīstībai/Par atlēti. Ne kampiedervalsts pārpalikumu žēlīgā sanākšana viesnīcas koridorā, ne Vecās Vienotības jauneklīgie centieni pielabināties augstskolu autonomijas grāvējai Šuplinskai (JKP), pat ne jēkāpistu vadoņa mētāšanās ar vecām olām KPV LV ministra virzienā – nekas nebija ar tādu sparu apveltīts kā atparisti. «Koalīcijas» kloāka, šoreiz pateicoties tieši atparistiem, izgājušonedēļ bija jau tik plaši atvērusies politsātanismam, ka viens otrs sabiedriskā tīklojuma asprātis aicināja meklēt eksorcistu, taču attiecīgo politpulciņu atbalstošais interneta planktons kaislīgi aizstāvēja savu mītnes organismu: kur gan citur tam baroties?

«Tā laika vadoņu un arī varoņu diskreditācija turpinās. Svarīgi, lai atmiņās, piemēram, Repše vai Kalniete, par savu cīņu biedru domātu ar aizdomām. ER nav mans draugs, bet tā rīkoties nedrīkst! Nav skaidrs, filmu veidojuši muļķi vai nelieši?» – tviterlentē raksta politikas procesu vērotājs Aivars Borovkovs.

«Jūsu ekselences vēstnieki! Es zinu, ka daudzi jūsu valstīs uzdod sev jautājumu par šo Latvijas fenomenu, kāpēc tā tik ļoti ienīst savu lielo austrumu kaimiņu? Jo racionāla izskaidrojuma tam nav,» tradicionālajās ārpolitikas debatēs, kas nule notika Saeimā, teica deputāts Vjačeslavs Dombrovskis (Saskaņa), tas pats, kurš, savulaik startējis no Zatlera Reformu partijas, 2013. gadā kļuva par LR izglītības un zinātnes ministru.

«Uztaisīju jums maizītes. Kā tolaik barikādēs,» teic laipnā sieviete, kura mūs uzņem Kalētu tautas namā, kas pulcina ļaudis, lai kopā ar mums – aktrisi Raimondu Vazdiku un mani – atminētos Barikāžu laiku. Vietējā cepuma rupjmaizes šķēles apziestas ar aknu pastēti, un karstās tējas aromāts savijas ar ugunskura dūmu smārdu, kas ielavījies telpā pa atvērto vēdlodziņu. Arī Raimonda ir gatavojusi azaidu barikāžu vīriem, un viņai ir ko atcerēties – arī pēkšņās bailes, kad mirklīgi visiem pārlidoja ziņa: omonieši nāk! Jā, bija bail, bet viņa palika uz vietas. Lai notiek, kas notikdams...

«Man ir liels prieks, ka šodien tiek atklāts informatīvajai telpai tik ļoti nozīmīgais tehniskais rīks – Aizpurves apraides masts, kam pateicoties Latvijas informatīvā telpa tiek nosegta faktiski par 100%. Informatīvā telpa ir pamats sabiedriskajai dzīvei jebkurā demokrātijā,» šāds Valsts prezidenta Egila Levita ieraksts nesen parādījās vienā no sociālajiem tīkliem. Viss pareizi. 100 metrus augstie apraides masti Viļakas novada Aizpurvē un Krāslavas novada Skaistā uzcelti 2019. gada vasarā, izmaksas – nepilni 500 000 eiro. Mērķis – stiprināt Latvijas informatīvo telpu. Blakus Krievijas robežai dzīvojošie ir priecīgi, ka nu varēs dzirdēt gan Latvijas Radio, gan skatīties sabiedriskās TV programmas.

Viens no smieklīgākajiem tekstiem, kas pērn aizpeldēja pa ziņu lentēm, bija aptuveni tāds: Latvijas politiskajām partijām ir problemātiski veikt demokrātiskā sabiedrībā no tām sagaidāmās funkcijas, jo ir vērojama politisko partiju atkarība no privātiem ziedojumiem, kā arī finansējuma trūkums liedz tām profesionalizēties, proti, attīstīt darbu ar biedriem un teritoriālajām nodaļām.

No daudziem dzirdu: premjera Kariņa (JV) Jaungada uzruna tālrādē esot bijusi «apbrīnojami tukša». Nevaru tam piekrist. Tieši otrādi: tā bija pārpilna ar dziļām atziņām un gaišiem solījumiem, piepildīta ar apskaužamu morālās un ekonomiskās situācijas izpratni.