„Kas ir „naida runa”?” – jautā juriste un tiesību zinātņu doktore Baiba Rudevska. „Tas ir neskaidrs, izplūdis un subjektīvs jēdziens, kura attiecināšana uz konkrētiem gadījumiem ir atkarīga nevis no objektīviem kritērijiem, bet no „aizskarto” personu un tiesībsargājošo iestāžu subjektīvās uztveres. Tātad kāda cilvēka subjektīvā aizvainotība kalpos par pamatu tam, lai kādu citu cilvēku, kurš izmantojis savu vārda brīvību, sauktu pie kriminālatbildības?”
Saeimā gatavojas skatīt labojumus Krimināllikumā, un tie, kļūdami par manipulāciju un cenzūras ieroci liberālmarksistu rokās, pieliks punktu runas brīvībai Latvijā. Saeimas deputāts Andrejs Judins portāla „Delfi” sarunā ar zvērinātu advokātu Aldi Alliku gan mēģināja klausītājus un skatītājus pārliecināt, ka visiem tikai vajagot iestāties pret „naida runu”, un viss būšot kārtībā, bet geju nosaukt par geju - to gan varēšot pavisam brīvi...
Tikai Judina kungs aizmirsa pateikt, ka gejs var nāvīgi apvainoties par tādu nosaukumu un nodēvēt to par „naida runu”, uzrakstot iesniegumu, piemēram, policijai. Pēc tam, kad „lieta” nonāks tiesā, tai atliks tikai izlemt - tā ir „naida runa” vai nav.
Juristi zina teikt, ka jēdzienam „naida runa” ir ne tikai izplūdušas robežas, tās nemitīgi izplešas: pirms gadiem divdesmit kāds teiciens bija tikai nevainīgs joks, par kuru neviens pat varbūt nesmējās, pirms desmit gadiem pēc tieši tādas pašas jokošanas varēja zaudēt darbu, savukārt tagad tas pats joks var būt par iemeslu nonākšanai uz apsūdzēto sola.
Baiba Rudevska izstāstīja kādu gadījumu, kas noticis šogad, 23. aprīlī, Londonā. Septiņdesmitgadīgo protestantu mācītāju Džonu Šērvudu aizturēja policija, uzlika rokudzelžus un aizveda uz policiju. Ko tik bīstamu bija izdarījis mācītājs Šērvuds? Viņš, pakāpies uz saliekamajām kāpnītēm, sludināja garāmgājējiem, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti, citējot Bībeli, atsaucoties uz Radīšanas grāmatas vārdiem: “Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja”.
Pēc aizturēšanas policisti mācītāju visu nakti pratināja, mēģinādami „piešūt” mācītājam „naida runu” un noskaidrot viņa attieksmi pret homoseksuālistiem. Taču Šērvuds nemitējās atkārtot, ka nav kurinājis naidu, aizskardams kāda jūtas vai pārliecību, bet tikai sludinājis kristīgo ticību un Bībeles patiesības - proti, darījis darbu, kas viņam pienākas.
Baiba Rudevska: „Tas viss nav noticis ne bijušajā Padomju Savienībā, ne mūsdienu Krievijā vai Baltkrievijā, ne Tadžikistānā, ne Kubā. Tas nav noticis arī Džordža Orvela romāna „1984” lappusēs. Tas (..) ir noticis Lielbritānijā - Lielās brīvības hartas dzimtenē, kas gadsimtiem ilgi ir dižojusies citu nāciju starpā kā priekšzīmīga tiesiska valsts, personisko brīvību citadele un civilizācijas gaismeklis.” (No publikācijas interneta portālā telos.lv).
Baiba piedāvāja paskatīties uz Latvijai ģeogrāfiski tuvo valsti - Somiju, kas, izrādās, arī cīnās pret „naida runu”. 2021. gada aprīlī Somijas ģenerālprokurore uzrādīja apsūdzību par „naida runu” Somijas parlamenta deputātei, bijušajai iekšlietu ministrei Peivi Resenenai (no Kristīgo demokrātu partijas). Viņa esot paveikusi trīs „šausmīgus noziegumus”. Baiba Rudevska: „Peivi Resenena 2004. gadā publicējusi brošūru, kas izklāsta kristīgo skatījumu uz laulību un cilvēka seksualitāti, 2019. gadā atkārtojusi šo skatījumu radiointervijā un platformā „Twitter” nokritizējusi savas baznīcas pausto atbalstu „LGBT praida” gājienam, pievienojot citātus no Bībeles. Par katru no šiem „noziegumiem” Resenenai draud cietumsods līdz diviem gadiem.”
Kā jūs domājat: pie mums būs citādi? Diezin vai. Tādi absurdi būs tradicionāli sevišķi pēc tam, kad tiks pieņemti grozījumi Krimināllikumā. Protams, mēs vēl varam cerēt, ka tie tomēr netiks pieņemti, kaut arī „Jaunā vienotība”, „Latvijas attīstībai” un tās satelītveidojumi centīgi spiež uz vēlamajiem labojumiem Krimināllikumā. Ļodzīgu nostāju pieņēmusi Jaunā konservatīvā (?) partija, piedāvājot tikpat ļenganus kompromisa variantus likuma labojumiem. Pagaidām savu pretstāju izrāda tikai Nacionālā apvienība. Par „Saskaņu” nekas nav zināms.
Un vēl par kādu aspektu, ko Baiba Rudevska nodēvē par „atkritumu kastes mentalitāti”: to mēs pamanītu, ja vērotu mazattīstītas ciltis, kad tās komunicē ar kolonizatoriem. Tā ir vēlēšanās atdarināt „kungus”, pieņemt viņu dzīvesveidu (kaut arī tas nav iespējams) un tērpties viņu izmestajās drēbēs (kaut gan tas ir pretīgi). Mērķis tam ir viens: būt tādiem kā „viņi”. Tas nekas, ja no miskastes tiek izvilktas vecas un nošmulētas drēbes - toties mēs izskatīsimies tādi paši kā „viņi”.
Tieši tas pats notiek ar „naida runas” jēdziena histērisko piemērošanu mūsu jau esošajam un pilnībā adekvātajam Krimināllikumam. Šādi „naida runas” likumi jau darbojas daudzās Rietumu valstīs, un arī mums tagad par katru cenu tos vajag ieviest - lai mēs būtu kā „viņi”. Tikai ieviestgribētāji nepaskaidro, ka praktiski visās valstīs, kur darbojas šie „naida runas” likumi, kriminālatbildības „labumus” izjūt „politnekorekta” viedokļa paudēji, lielākoties konservatīvi noskaņoti cilvēki, kristieši.
Nu, ko - varbūt „naida runas” likuma mīlētājiem jau laikus pārcelties uz dzīvi tuvāk miskastēm: tad āriņa atbildīs iekšiņai, turklāt būs izpildīts Eiropas kungu pasūtījums - apkarot „naida runu”, kas vēršas, protams, tieši pret vienu un ļoti konkrētu sabiedrības grupiņu. Un tie nav bomži - lai arī kā Judina kungs to gribētu pasniegt.
