Uzreiz pēc Latvijas Republikas okupēšanas 1940. gada 17. jūnijā sākās aresti un deportācijas. Sarkanā armija – saskaņā ar PSRS un LR 1939. gadā noslēgtajiem militārajiem līgumiem – Latvijā jau atradās ar pilnām tiesībām un nekaunīgu labsajūtu. Tie bija tūkstošiem militāristu un „brīvā līguma darbinieku” kopā ar ģimenēm. Arestu un deportāciju augsne jau bija sagatavota. Latvijas Republikas iznīcināšana sākās strauji un nenovēršami.
Ārlietu ministru Vilhelmu Munteru arestēja un deportēja uz Krieviju 16. jūlijā, Kārli Ulmani deportēja 22. jūlijā, bet kara ministru Jāni Balodi - 30. jūlijā. Padomju okupanti mērķtiecīgi pārņēma stratēģiski svarīgās nozares, piemēram, Latvijas dzelzceļu, pirms gaidāmajām „tautas Saeimas” vēlēšanām - drošs paliek drošs - izveidoja Baltijas kara apgabalu, paralēli likvidējot Latvijas armiju un LR Ārlietu ministriju.
No Padomju Savienības Latvijā ieveda „speciālistus”, kas sāka organizēt nacionalizāciju, vietējiem latvju vientiešiem līdztekus mēģinot iestāstīt, ka privātīpašums tiks respektēts. Protams, kā gan varēja tam nenoticēt, ja pat „Darba tautas bloka” vēlēšanu programmā nebija ne vārda par nacionalizāciju!
Ļoti ātri zem gultas tika paslaucīts tas atmiņu brīdis, kas stāstīja par notikumiem, Latvijā ienākot PSRS okupācijas armijai. Bet notika, raugi, kas. 1940. gada 15. jūnija rītā PSRS iekšlietu karaspēka speciālās vienības uzbruka trim robežposteņiem Latvijas austrumos, nogalinot trīs robežsargus, kā arī viena robežsarga sievu un dēlu.
16. jūnijā Latvijas valdība saņēma PSRS ultimātu, uz kuru bija jāatbild sešu stundu laikā. PSRS apsūdzēja Latviju, protams, nepamatoti, 1939. gada savstarpējās palīdzības līguma pārkāpumos, pieprasīja nekavējoties izveidot jaunu valdību un bez ierobežojumiem ielaist Latvijā PSRS karaspēku, lai nodrošinātu līguma izpildīšanu.
Latvijas valdība vientiesīgi cerēja novērst asinsizliešanu un, ņemot vērā dažas dienas seno vēsturi, padomju karaspēka iebrukumu Lietuvā un robežsargu nogalināšanu Latvijas pierobežā, pavēlēja Latvijas armijai sagaidīt sarkanos okupantus kā draudzīgas valsts karaspēku... 17. jūnijā padomju rīkļurāvēji pilnībā okupēja Latviju. Tajā pašā dienā tika okupēta arī Igaunija. 17. jūnija vakarā valsts prezidents Kārlis Ulmanis ar radiofona starpniecību uzrunāja latviešu tautu: „Es palikšu savā vietā, un jūs palieciet savās!”
Viss notika zibenīgā ātrumā. Vairums Latvijas iedzīvotāju vienkārši nesaprata, kas notiek. Lai tiktu ieviesta „vajadzīgā kārtība”, visas iekšlietu iestādes bija pārņēmuši komunisti, nelokāmi ļeņinieši un pārliecināti marksisti, un tautā populāro rakstnieku Vili Lāci iecēla par iekšlietu ministru. Izsludinātajās „tautas Saeimas” vēlēšanās bija tikai viens saraksts - „Darba tautas bloks”. Pirms šīm „vēlēšanām” radiofonā, uzrunājot tautu, uzstājās sociāldemokrāts Bruno Kalniņš, teikdams, ka tie, kuri nepiedalīsies vēlēšanās vai izsvītros „Darba tautas bloka” kandidātus, būšot tautas nodevēji... Vēlāk gan viņš neskaidroja savu savādo nostāju pret padomju okupantiem šo „vēlēšanu” sakarā.
„Tautas Saeimu”, protams, ievēlēja. Valdību izveidoja pēc principa: aģents, kurš sadarbojies ar PSRS, ir labs valdības loceklis. Tie bija Vilis Lācis, Pēteris Blaus un Vikentijs Latkovskis. „Kulturālās tuvināšanās biedrības ar SPRS tautām” aktīvists, kreisi noskaņotais Augusts Kirhenšteins bija izraudzīts kā visvairāk piemērotais valdības vadītājs: pakļāvīgs, godkārīgs un bailīgs. Vairāki viņa brāļi bija visai ievērojami padomju darbinieki toreizējā PSRS, taču viņi visi tika nošauti Krievijā 1937. gada sarkanā terora „pasākumos”.
Bet Augusts Kirhenšteins to nezināja un paļāvās uz jaunatnākušo varu un tās solījumiem... Vēl vairāk: viņš un viņa „kabineta” ministri bija apzināti uzkāpuši uz kolaborācijas kuģa un nokāpt no tā vairs nebija iespējams.
Paļāvās arī Kārlis Ulmanis, Bruno Kalniņš un daudzi citi. Šī neizprotamā paļāvība un naivums Latvijai maksāja brīvību, tūkstošiem cilvēku tā maksāja arī dzīvību - vispirms ielaižot valstī slepkavu un marodieru barus, kas Latvijā siroja kopš 1939. gada, pamatojot savus bezgožu izgājienus ar „starptautiskiem līgumiem”, pēc tam - nepretojoties okupantu varai un piedaloties „vēlēšanās”, kas likvidēja Latvijas valsti, ieveļot to asiņainās Padomju Savienības ēdelīgajā, smirdošajā mutē...
Paļāvība, nepretošanās un vientiesība laikam ir mūsu tautas raksturlielumi. Ja ne lielākie, tad vismaz vieni no svarīgākajiem. Vai nu citādi mēs ar tādu pacietību un toleranci panestu gan padomju okupācijas gadus, gan atjaunotās brīvvalsts „vadoņu” un „pusvadoņu” nelietības, melīgumu un savtīgumu. Iespējams, ka mūsu pašu gaišais naivums mūs kādreiz iecels paradīzē, un tā būs Dieva dāvana par pārciesto.
Bet var notikt arī citādi. Var gadīties, ka paradīzes nemaz nav un mums nāksies sevi un savu valsti izpirkt ar smagu cīņu pret atdzimstošo marksismu, kas nekur nebija pazudis, vien kādu brīdi klusi dusējis zem liberālisma pelējuma kārtiņas. Okupācija ar nosaukumu „liberālmarksisms” var būt vēl baisāka par iepriekšējo, un kolaborācija ar to ir nāvējoša. Sargāsim valsti un sevi.
