„Nav mums nomenklatūras!” – kā ar sirpi vārdus nošņāpa kāds anonīms oponents, mēģinādams pierādīt, ka esam jau gana tālu aizgājuši no komunistiski padomiskās pagātnes, kurā ziļi zaļi lillā dzīvojās visur un vienmēr nepieciešamie cilvēki – tā dēvētie nomenklaturščiki. Cilvēki, kuri ieņēma vadošus amatus visās nozarēs – bez pārtraukumiem, bez apstājas. Par to atgādināja Vakcinācijas biroja priekšnieces Evas Juhņēvičas amatu saraksts un pēcāk arī laime par 40 darba dienām algā saņemt vairāk nekā 10 000 eiro.
Atgādināsim, kas tad īsti ir nomenklatūra. Tā bija valdošā šķira ne tikai Padomju Savienībā, bet arī pārējās Austrumu bloka valstīs, kur caur kompartijas sietu atsijātos cilvēkus lika vadošajos amatos tautsaimniecībā, valsts administrācijā, bruņotajos spēkos, kultūras un izglītības jomā. Viņi „staigāja” no amata uz amatu, un nebija svarīgi, kāda ir viņu specifiskā izglītība vai pieredze. Galvenais bija uzticība kompartijas ideāliem un absolūta politiskā paklausība.
Latīņu „nomenclatura” (vārdu saraksts) izsaka visu: tie bija cilvēki, uz kuriem kompartija varēja simtprocentīgi paļauties, tā bija īpaša kasta, kas tika radīta kompartijas diktatūrā, nodrošinot „valdošās un vienīgās” partijas kontroli pār visu, kas notiek padomju valstī.
Staļina laikos politiskā nepakļaušanās partijas diktātam bija teju droša nāve, savukārt poststaļiniskajā periodā partijbonzas kļuva viltīgāki: acu aizvēršana uz korupciju, pieradinot „nomenklaturščikus”, darīja savu, nomenklatūras cilvēkiem tika piešķirtas dāsnas privilēģijas veselības aprūpes jomā, pārtikas un rūpniecības preču iegādē, braucienos uz ārzemēm utt. Padomju Savienībā nomenklatūru veidoja ap pieciem miljoniem cilvēku, sākot ar republiku kompartijas centrālkomiteju vadību, nodaļu vadītājiem un instruktoriem, beidzot ar vadošajiem amatu aizpildītājiem citās nozarēs.
Protams, šodienas nomenklatūras veidotāji nekopē viens pret vienu bijušo kompartijas nomenklatūras sistēmu, tas būtu pārāk uzkrītoši. Tomēr raksturīgās iezīmes ir saglabājušās - kā jebkuras sevi kaut cik cienošas varas tradicionālajos ietvaros. Tāpat kā agrāk - vara svarīgos posteņos ieliek savus cilvēkus, saviem cilvēkiem maksā un savējos sargā. Galvenais - ievērot politiskās prasības un cienīt kopīgos ideālus.
Viena no šobrīd redzamākajām jaunlaiku nomenklatūras pārstāvēm, iespējams, pašai to pat nenojaušot, ir Eva Juhņēviča, Vakcinācijas biroja priekšniece. Viņas iepriekšējo amatu saraksts ir iespaidīgs: SIA „McCann Rīga” direktore; projekta „Latvijas māja” vadītāja sadarbībā ar Latvijas Olimpisko komiteju; Jūrmalas pilsētas domes mārketinga nodaļas vadītāja; XXVI Vispārējo latviešu dziesmu un XVI deju svētku izpilddirektore; Kultūras ministrijas parlamentārā sekretāre; kultūras ministra ārštata padomniece dziesmu un deju svētku procesa un reģionālo kultūras centru attīstības jautājumos; „Rīgas tūrisma attīstības birojs”, valdes locekle, iepirkumu komisijas priekšsēdētāja. Būtu bijusi arī LTV valdes locekle digitālās attīstības un satura jautājumos, taču mediju spiediena rezultātā no amata atteicās, jo - nebija pieredzes mediju darbā. Vakcinēšanas pieredze acīmredzot bija, tāpēc no ienesīgā amata viņa neatsakās joprojām.
Formāla konkursa rezultātā ieceļot Juhņēviču par Vakcinācijas biroja vadītāju, jau bija skaidrs, ka amatā tiek ielikts „savējais cilvēks”. Ar statusu „savējais” nepietika, lai biroja darbu ievirzītu kaut cik normālās sliedēs. Sākās vakcīnbardaks, jūklis un haoss. Tas turpinās līdz pat šim mirklim - ar veselības ministra Pavļuta (“Attīstībai/Par!”) un visas valdības dāsnu morālo un materiālo palīdzību.
Savādi, bet šķiet, ka vakcīnbirojs līdzinās Zolitūdes traģēdijas sabiedriskajai komisijai, kas arī tika bagātīgi „apbalvota” ar algām, tehnisko aprīkojumu, mēbelēm, transportu utt. Bet varbūt nemaz nav jābrīnās, jo Ministru kabineta rīkojumu par šādas komisijas izveidi parakstīja toreizējais premjers Valdis Dombrovskis un toreizējais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts.
Izskatās, ka „nomenklaturščiku” - vismaz kā iesācēju - mums netrūkst. Viņi, neņemot aubē kaut kādu zem galda rāpojošu plebeju šņukstienus, lidinās savās zeltmirdzošajās tālēs, no kurām zemes tārpu sūdzības nedzird. Komunikācija ar sabiedrību? Nu, ko jūs. Jums pietiks, ja zināsiet, ka atklātajās valdības sēdēs notiek traģikomiskas sarunas: premjers Kariņš, neveikli jautādams par vakcīnas devām vienā flakonā, saņem tikpat neveiklas atbildes no Juhņēvičas, izsaukdams skatītāju nervozus smieklus. Komunikācijas nav! Valsts kanceleja izdod tizlas un neloģiskas aizliegumu un ierobežojumu „vadlīnijas”, valdība paklausīgi tās akceptē, bet ieceltā nomenklatūra turpina tēlot, ka kontrolē procesu.
... Vēsturnieki zina stāstīt par kauna amatiem: tie bija zema prestiža amati viduslaiku pilsētās, kuros nodarbināto cilvēku tiesības bija ierobežotas, un Rīgā pie tādiem piederēja audēja, balbiera un pirtnieka amats. Šodien visi trīs - audējs, balbieris un pirtnieks - ir cienījami amatmeistari. Savukārt pie kauna amatiem varētu pieskaitīt Vakcinācijas biroja vadītāja, veselības ministra un vēl viena otra dižvaldīkļa amatu. Bet, kā smejies, pat līdz kārtīgiem „nomenklaturščikiem” viņiem vēl augt un augt.
