Elita Veidemane / Viedokļi

«Tas būtu kompromiss ar noziedzniekiem, kuri sponsorē partijas,» paskaidroja Jaunās konservatīvās partijas vadonis Jānis Bordāns, oponēdams pieņēmumam, ka partiju finansēšanas palielināšanu varētu atlikt uz vēlāku laiku. Pilnīgi pareizi! Ar bandītiem nav ko rokoties.

... Saeimas sēžu zāles durvis plaši atvērās, un pa tām, valdot dziļam klusumam, ienāca stalts, sirms vīrs. Prezidijs sastinga, atkritušos žokļus pat nemēģinādams ielikt atpakaļ eņģēs. Parlamentārieši acumirklī pārtrauca zemgalda kāršu spēles, desiņu cepšanu pēdējā rindā, jogas nodarbības zāles viducī un aņuku konkursu, kas jau bija teju fināla stadijā. Pamodās pat Bondara kungs, jo viņam virsū uzkrita kartona Juraša kungs – acīmredzot caurvēja iespaidā. Annajuta histēriski iekliedzās un sāka vicināt savu mauzeri. Visi pazina sirmo vīru: tas bija Kārlis Ulmanis. Viņš uzkāpa augstajā un svarīgajā Saeimas tribīnē un pateica to, kas ir jāsaka: «Jūs visi esat brīvi. Jūs, politisko tukšinieku bars, jūs, diedelnieki un alkatīgie ierāvēji. Jūs esat apkaunojuši valsti un tās pilsoņus. Ejiet prom un nenāciet vairs nekad atpakaļ. Es atlaižu šo Saeimu.»

«Ir kaut kur tā robeža, kuru pārkāpjot, šantāža, nekaunība un tupums gūst pārsvaru pār saprātīgu valdības stabilitātes atbalstīšanu?» jautā kāds politikas vērotājs. Var paturpināt: cik zemu savā apkaunojošajā bezprincipialitātē var nolaisties pie varas esošās partijas, cenšoties stutēt koalīciju, kuras stabilitāte (?) balstās uz viena politveidojuma – Jaunās konservatīvās partijas (JKP) – prasmes šantažēt šīs «savienības» locekļus? Saprātīgā atbilde būs: var nolaisties zemu. Tad, kad šķitīs – zemāk vairs nav iespējams, no apakšas pieklauvēs kāds no «konservatoriem» un piedāvās jaunu šantāžas variantu.

«Mūsu ģimenē 1. septembris turpmāk būs sēru diena,» vienā no pēdējām vasarīgās atpūtas dienām pie jūras gadījās dzirdēt divu krieviski runājošu sieviešu pārdomas. Divi bērni – aptuveni desmit gadus veci – netālu rotaļājās smiltīs, acīmredzot viņu atvases. «Tu iedomājies, Sašam vajadzēs runāt latviski matemātikas stundās. Matemātikas! Nu un tad, ka viņš pagalmā runā latviski?! Tās taču ir spēles, bet tur – skaitļi un vienādojumi! Viņš taču neko neiemācīsies! Un Puškinu viņam arī pasniegs latviski?! Nacionālisti nolādētie! Neieredzu!» sirdēstos savu monologu pabeidza viena no sievietēm. Otra nebija tik dziļu etnisko bēdu pārņemta, viņa steidza mierināt draudzeni, sak, ja jau Saša pagalmā runā latviski, tad kādas problēmas viņam to darīt arī skolā?

1999. gada februārī sabiedrību satrieca briesmīga četrkārša slepkavība Gulbenē. Tur bērnudārzā diendusas laikā tika nogalinātas trīs meitenītes un viņu audzinātāja. Slepkava šim noziegumam bija gatavojies, lasot literatūru par noziedzniekiem, skatoties videofilmas... Viņš gribēja pārspēt «slaveno» Krievijas maniaku Čikatilo, kura «kontā» bija gandrīz 60 slepkavību. Rīgā nopircis mednieku dunci un gaļas cirvīšus, viņš atgriezās Gulbenē, iegāja bērnudārzā un... Slepkavu, notriepušos ar upuru asinīm, notvēra pēc daždesmit minūtēm, viņš pat necentās bēgt, vien nožēloja, ka nav spējis noslaktēt vairāk bērnu.

«Vēsturē visātrāk veiktais paternitātes tests!» – uzjautrinājās kāds sociālo tīklu asprātis, reaģēdams uz Attīstībai/Par! atzīšanos, kas emocionāli bija iegrāmatota tviterlentē un skanēja šādi: «Viņi visi ir mūsējie!»

Nauda, ko esmu samaksājusi nodokļos, tiks izmantota, lai finansētu Saskaņu, Jauno konservatīvo partiju, Attīstībai/Par!, KPV LV, Latvijas Krievu savienību, Progresīvos, Regresīvos, Gurķu pumpu pētīšanas partiju, Sviesta savienību utt. Un arī jūsu nodokļos samaksātā nauda tiks izmantota šim cēlajam mērķim. Negribat? Jums neviens neprasīs atļauju. Domājat, ka jūsu naudu lietderīgāk izmantot skolotāju un medmāsu atalgojuma pacelšanai? Domājiet vien tālāk. Finansiāli ietilpīgu veselības problēmu risināšanai? Kā tad. Beigu beigās – varbūt to novirzīt mājdzīvnieku sterilizācijas programmām? Atslābstiet taču! Mums ir jāfinansē partijas – šie zemo reitingu politpulciņi, bez kuriem neesot iespējama demokrātija.

«Uz šo jautājumu ministre jau izsmeļoši atbildēja,» tēmu noslēdzot, punktu mēģināja pielikt Arvils Ašeradens (JV), Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs. «Ministre neatbildēja pat vairākkārt,» klausītāji «no malas» pusbalsī iebilda. Pusbalsis gan nepārgāja balsīs, jo latvieši ir pieklājīgi – pat tad, ja ir skaidrs, ka Dieva rasa nemaz nav Dieva rasa, bet paši ļoti labi zināt – kas... Šoreiz ministre Šuplinska (JKP) neatbildēja uz jautājumu par LU Satversmes sapulci: kā var būt, ka viena un tā pati sapulce ir leģitīma tad, kad jāievēlē LU Senāts, bet pēkšņi kļūst neleģitīma, kad jāievēlē rektors?

«Es šeit jūtos vislabāk,» teic Kristaps Rūķītis, dzīvnieku kapu Citi medību lauki saimnieks, «šeit ir miers un klusums, šeit ir gaiša aura. Esmu pļavā, mežā... pasaulē. Es kopju celiņus, pļauju zāli, novācu vecos ziedus un izdegušos sveču trauciņus. Esmu starp dzīvnieku dvēselēm. Un tās ir tīras. Neviens suns nav sācis karu, neviens kaķis nav kādu ļautiņu mantkārīgi apzadzis vai kādam nodarījis pāri, savtīgu nodomu dzīts. Dzīvnieki izdara tikai to, ko viņiem liek instinkts. Jo dzīvnieki ir viedi.»

Būšu galēji nepopulāra (dažās aprindās): man patīk krievu filmas (daudzas), patīk krievu mūzika (tikai ne popsa), patīk literatūra (kvalitatīva!) un aktieri (viņu dabiskums). Tas ir kultūras uztveres, gaumes, audzināšanas un attieksmes jautājums. Turklāt es nerunāju par tiem kultūras nesējiem, kuri ir tikai «kultūras» nesēji – aktuālās konjunktūras vai neizglītotības dubļos iestigušie vai politvadoņu apjūsmošanā aizņemtie.

«Latvijas izglītības sistēmai ir drauds sabrukt tuvāko gadu laikā,» bez patosa, tomēr ar nepārejošu sāpīgumu teic Lūcijas Rancānes Makašānu Amatu vidusskolas direktore, gleznotāja Gundega Rancāne. Piektdien Valsts prezidents Egils Levits bija uzaicinājis Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas (LIVA) locekļus – tostarp Gundegu Rancāni – uz sarunu par skolu tīkla reformu un kompetenču izglītības ieviešanu. Gundegā pēc sarunas parādījās cerības. Varbūt tāpēc, ka viņa labi atcerējās savas mātes – skolas bijušās direktores Lūcijas Rancānes – teikto pirms aiziešanas Mūžībā: «Meit, nosargā mūsu skolu.»

«Jaunkomunistu reitings ir tik zems, ka viņiem bija nepieciešama vismaz kaut kāda uzvara,» piepilinot indes kausā manāmu līdzjūtības devu, pauda kāds sociālo tīklu iemītnieks. Runa, protams, bija par tautā iemīļoto Jauno konservatīvo partiju (JKP), kas guvusi savai būtībai atbilstošu mīļvārdiņu – jaunkomunisti. Un tā – pēc parunāšanās kā vīram ar vīru – valdība otrdien nolēma, ka tomēr neapstiprinās demokrātiski ievēlēto Indriķi Muižnieku Latvijas Universitātes (LU) rektora amatā. Spiediens no jaunkomunistu puses bija pamatīgs – varam iedomāties, cik smagus argumentus izmantoja bezkompromisu tiesiskuma sludinātāji, lai nedēļas laikā koalīcijas partijas piespiestu mainīt savas domas uz pretējām.

Patīk sarakstīties ar amatpersonām. Precīzāk – ar viņu uzticamības personām. Komunikācija vienmēr apliecina viņu prasmi izteikties absolūti perfekti. Vēlējos uzzināt, kā jaunais Rīgas mērs Oļegs Burovs (GKR) vērtē savus vietniekus Annu Vladovu (Saskaņa) un Vadimu Baraņņiku (izslēgts no Saskaņas), kā vērtē viņu profesionālo kompetenci, kas būs nepieciešama pirmā un otrā vicemēra amatos, cik drošs ir par jauno Rīgas brīvostas valdes locekli Sandri Bergmani (Saskaņa), kurš jau izsenis ir augsta kaluma profesionālis visās jomās un tvīkst kļūt arī par trešo vicemēru.

«Mēs kategoriski nosodām!» – šāda teikuma pietrūka vēstules beigās, kuru parakstīja «Ī. Danelsone, A. Grigorjevs un vēl vairāki citi LU absolventi».

Šodien protektorāts ar nosaukumu «Latvijas padomju sociālistiskā republika» atguva savu nozīmi un jēgu, kļūstot atkal par pilntiesīgu Latvijas Republiku, kas dibināta 1918. gada 18. novembrī. Šodien – pirms 28 gadiem, 21. augustā – Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāti steidza balsot par dokumentu ar nosaukumu Par Latvijas Republikas valstisko statusu: bija zināms, ka aptuveni 50 OMON kaujinieku virzās uz Saeimas nama pusi, un viņi varēja ielauzties parlamentā tieši tāpat kā iepriekš – demolējot valsts un sabiedrisko iestāžu telpas.

Vēsturisko pasaciņu teicēji varētu cits citam stāstīt savus izdomājumus, bet ar to nepietiek, un ar tām, viņuprāt, ir jāaplaimo arī citi: Eiropas pilsētās ar salūtiem jāatzīmē «75. gadadiena kopš atbrīvošanas no vācu fašistiskajiem iebrucējiem». 31. jūlijā sarkano iebrucēju piemiņas maratona starta šāviens nogranda Jelgavā, kur – kā lasāms Krievijas vēstniecības mājaslapā –, pirms tam ar piedurkni laikam nospodrinot vēl saglabājušos piemiņas plāksni «cīnītājiem pret nacismu», notika «svinīgais mītiņš», kurā piedalījās Krievijas, Azerbaidžānas un Baltkrievijas diplomātisko misiju vadītāji, kā arī krievu oficieru madāmu barvede Ždanoka, sociālistikās partijas vadonis Frolovs un citi mušu ķēniņi.

«Bet viens gan diemžēl skaidrs: plašas tautas masas nav satrauktas,» man raksta Andris Lielais, vērtēdams 27. jūlija notikumus Maskavā. Andris ir Maskavā dzīvojošs latviešu kinoaktieris un Krievijas TV šovu zvaigzne, kurš vienmēr asi un kaismīgi mirdz, aizstāvēdams Latvijas pozīcijas. Kas tad notika Maskavā 27. jūlijā? Krievijas politiskā opozīcija plānoja sestdien protesta akciju pret varas iestāžu atteikumu reģistrēt neatkarīgos kandidātus galvaspilsētas domes vēlēšanām. Varas iestādes paziņoja, ka akcija ir nesankcionēta, un aicināja cilvēkus tajā nepiedalīties, brīdinot, ka tās laikā esot plānotas «provokācijas».

Nebūtu Aleksandrs Filejs sejugrāmatā publicējis savu paskvilu ar nosaukumu 17. jūnijs. Sveicu svētkos, nekad nebūtu uzzinājusi par šo Latvijas «patriotu», kuram 1940. gada 17. jūnijs – padomju okupantu armijas ienākšana Latvijā – ir «gaiši svētki».

«Labdien, ministrei Ilgai Šuplinskai nav komentāru par šo jautājumu. Ar cieņu, Egita Diure, Izglītības un zinātnes ministrijas Komunikācijas nodaļas vadītāja.» Tā skanēja atbilde uz manu jautājumu, ko nosūtīju ministrijai 15. jūlija pusdienlaikā. Kad gāja uz beigām 16. jūlija darbadiena un atbilde vēl nebija sagaidīta, nosūtīju ministrijas komunikāciju speciālistei atgādinājumu par savām gaidām. Izrādījās, ka bija nepieciešama teju pusotra diennakts, lai izdomātu vienīgo pareizo, vienīgo boļševistiski kristāldzidro atbildi, kas acumirklī aizslaucīja visas šaubas par mūsu izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas morālētisko stāju un nordisko raksturu. Nevis kaut kādas tur nožēlojamas gaudas un pazemojoša taisnošanās par to, ka «maza biju, neredzēju, kā aizgāja komunisti», bet cildeni un ar pašcieņu – nav komentāru!

Atzīstos: pārkāpu, vainīga. Ātrums tika pārsniegts, mani panāca bākugunīs mirgojošs policijas auto, un policists pieklājīgi izrakstīja soda kvīti. Tā kā mans autovadītājas mūžs ir bijis nevainojams, soda apmērs tika samazināts par 50%. Un tomēr sāpīgi: noķēra tieši mani, nevis visus tos tūkstošus, kuri tieši tajā vietā allaž pārsniedz ātrumu... Tās, protams, tikai manas privātās pārdomas, un runa patiesībā nav par to.

Tornado ieradās nu galīgi nelaikā. Tam vajadzēja savīkšīties uz grautiņiem kādu mēnesi pirms Saeimas vēlēšanām vai vismaz pirms pašvaldību vēlēšanām. Varat iedomāties, cik aktīvas un dāsnas būtu partijas, ja virpuļviesulis kādam zemniekam no zemes virsas noslaucītu dzīvojamo māju, kūti, darbnīcu, šķūni utt. Politpulciņu locīklas stāvētu rindā pie nabaga zemnieka īpašuma gruvešiem, lai varētu noziedot savu artavu atjaunotnei. Tagad neredz nevienu. Protams, Saeimas vēlēšanas tikai pēc trim gadiem, pašvaldību arī ne tik drīz. Tad jau nav vērts tērēties.

«Ja tevis nav LAMPĀ, tad tevis nav nekur,» saka vieni. «Dzīve bez LAMPAS ir lēna miršana,» piebilst otri. «Nesaprotu, kā līdz šim esmu izdzīvojis bez LAMPAS,» pieliek punktu trešie.