Uzdevu jautājumus Valsts policijai. „Kāpēc Jēkabpils „pieminekļa” demontāža pārkvalificēta uz KL 229. pantu – par „valsts aizsardzībā esoša kultūras pieminekļa pārvietošanu”. Kopš kura laika kaut kāds lūznis ir pārtapis par „kultūras pieminekli”, kas turklāt atrodas valsts aizsardzībā? Vai uz Valsts policiju tika izdarīts spiediens, lai notiku šāda pantu maiņa?” Tajā pašā dienā saņēmu arī atbildes.
Notikuma fabula: naktī uz 24. februāri viens vai daži drosminieki ar lielizmēra tehnikas palīdzību norāva no pjedestāla zaļo dižgabalu, kas biedēja pilsētu kopš 1976. gada. Tas bija sarūsējis lūznis, dēvēts par lielgabalu, pie kura okupācijas gadu līdzjutēji 9. maijā klāja sarkanas neļķes. Kurā atkritumu izgāztuvē nobēdzināja „pieminekli”? Izbēra Daugavā? Jēkabpils Latviešu biedrības valdes loceklis un bijušais Krustpils novada domes priekšsēdētājs Gundars Kalve apliecināja, ka nograuto okupekli neviens vairs neatradīs.
Savukārt Jēkabpils interneta mājaslapā bija pausts un pēc tam sabiedriskajā TV atreferēts, ka „Otrā pasaules kara memoriāls tika atklāts 1976. gadā; tas veltīts deviņu Padomju Savienības varoņu piemiņai, kas krituši, atbrīvojot Jēkabpils rajonu no Vācijas karaspēka”. Hmm, interesanta pieeja vēstures jautājumiem: aizmirsts tikai piebilst, ka tie „deviņi Padomju Savienības varoņi” cīnījās par to, lai sarkanarmija okupētu Latviju - rindas kārtībā, tā sacīt, pēc „Vācijas karaspēka”.
Čaklā Valsts policija pirms dažām dienām ziņoja, ka esot „noskaidrota iespējamā vainīgā persona”, kura „atzina veiktās darbības patvaļīgā piemiņas zīmes - lielgabala demontāžā”. Tāpat likumsargi esot identificējuši traktortehniku, ar kuru veikta demontāža, un ir apzināta iespējamā lielgabala atrašanās vieta - Daugavā. Sākotnēji kriminālprocess tika uzsākts pēc Krimināllikuma 18. nodaļas par noziedzīgu nodarījumu pret īpašumu, un šobrīd tas ir pārkvalificēts pēc Krimināllikuma 229. panta pirmās daļas par valsts aizsardzībā esoša kultūras pieminekļa pārvietošanu.
Par šādu „noziedzīgu nodarījumu” likumā paredzēta brīvības atņemšana uz laiku līdz diviem gadiem vai īslaicīga brīvības atņemšana, vai piespiedu darbs, vai naudas sods.
„Izmeklēšanā” iesaistījās ne tikai vietējā policija, bet arī Krievijas interesenti. Tā, piemēram, bijušais Krievijas vēstniecības darbinieks Dmitrijs Jermolajevs (no 2002. gada līdz 2005. gadam Jermolajevs izmantoja diplomātisko piesegu, strādājot Krievijas vēstniecībā Latvijā 3. sekretāra amatā; šajā laikā SAB viņu identificēja kā Krievijas ārējās izlūkošanas dienesta virsnieku, un Latvijā viņam iebraukt vairs nav ļauts) aktīvi veica „žurnālistisko izpēti”, sociālajos tīklos iztaujājot Jēkabpils vietējos iedzīvotājus.
„Cienījamie draugi! Ja kādam ir paziņas, kuri dzīvo Artilērijas ielā Jēkabpilī, lūdzu painteresējieties, vai viņi nav redzējuši naktī no 23. uz 24. februāri „Volvo” iekrāvēju? Varbūt kādam uz mājas ir videokamera - liels lūgums paskatīties ierakstus. Liela iespējamība, ka lielgabalu veda ārā no pilsētas centra tieši pa Artilērijas ielu,” cerot gūt ziņas, rakstīja Jermolajevs. Vēlāk viņš konstatēja, ka „Jēkabpils policija lietu uzlikusi uz bremzēm”, tāpēc vajag aktivizēt „izmeklēšanu”.
Stukaču netrūkst arī Jēkabpilī, un daudzi patiešām arī ziņoja Jermolajevam par „noziegumu”. Kā ķirsītis uz tortes dižojās politiskais piesitiens: Jermolajevs izvirzīja teoriju, ka „vietējie ieroča zādzības organizatori - tas ir tikai viens gigantiska astoņkāja tausteklis, kura centrā atrodas Saeimas deputāts Jānis Dombrava un daudzi citi Nacionālās apvienības deputāti”.
Jermolajevaprāt, Dombrava kopā ar kolēģiem plāno „veselu rindu akciju dažādos Latvijas reģionos pēc Jēkabpils ieroča zādzības parauga; viņu mērķis - tādā veidā pakāpeniski likvidēt visus monumentus un pieminekļus padomju karavīriem, kuri atbrīvojuši valsti no nacistiem.” Vēl Jermolajevs apgalvo: „Pēc manā rīcībā esošām ziņām, Dombrava un citi iesaistītie NA deputāti sola reģionos iesaistītajiem izpildītājiem, ka ar vietējās policijas vadību tiks sarunāts par izmeklēšanas profanāciju.”d
Par ko var uzsist uz pleca Jānim Dombravam, par to tas jādara: ja tiešām ir plāns pakāpeniski novākt padomju laika „pieminekļus”, tas ir apsveicami. Padomju okupācijas atgādinājumiem nav vietas Latvijā, bet Jermolajeva aktivitātes stipri vien atgādina jaukšanos svešas valsts iekšējās lietās.
Mēnesi pirms Jēkabpils notikumiem Sanktpēterburgā bija nograuta piemiņas stēla latviešu strēlniekiem. Par to rakstīja kolēģis Imants Vīksne:
Nav pamata domāt, ka Jēkabpils dižgabala zudības būtu savveida „atriebība”: jēkabpiliešiem vienkārši „piegriezās” vietvaras gausums, tāpēc viņi izlēma paši ķerties āzim pie ragiem. Krievijas „ziemeļu galvaspilsētā” par strēlnieku piemiņas stēlas iznīcināšanu nedz policija, nedz iedzīvotāji neizrādīja uztraukumu. Toties mūsu vietējie bāliņi brangi piepūta vaigus, meklējot okupantu „artefaktu”. Centība vainagojās panākumiem: kā jau teikts, „vainīgais” tika noskaidrots.
Kaut arī biedrs Jermolajevs kož sev elkoņos, jo nav precīzi zināms, tieši kurā vietā Daugavā ir nogremdēts zaļais atkritumu gabals, bet Jēkabpils dome atsakās piedalīties tā vilkšanā no dūņām, tomēr Maskavas līdzjutējam par prieku varam ziņot, ka mūsu policija ļoti cenšas. Tik ļoti cenšas, ka sanāk pārcensties.
Tā sanācis arī ar kriminālprocesa panta maiņu. Atbildē uz raksta sākumā citēto vēstuli bija lasāms: „Izmeklēšanas laikā, iegūstot papildu informāciju par notikušā apstākļiem, tika lemts par kriminālprocesa pārkvalificēšanu pēc KL 229. panta pirmās daļas, proti, par kultūras priekšmeta, tas ir, Latvijas Republikas vai citas valsts aizsardzībā esoša kultūras pieminekļa nelikumīgu pārvietošanu. Tāpat vēršam uzmanību, ka, izmeklēšanai turpinoties un iegūstot vēl jaunu papildu informāciju, panta kvalifikācija var mainīties. Izmeklēšana turpinās, un šobrīd plašākus komentārus nesniedzam. Valsts policija ir neatkarīga un balstās uz izmeklēšanā iegūtiem faktiem un informāciju.”
Kā saprotat, atbildi uz jautājumu - kādā veidā sarūsējis lūznis pārtapis par „valsts aizsardzībā esošu kultūras pieminekli”? - es nesaņēmu. Aizrakstīju vēlreiz. Un atkal saņēmu tādu pašu „neko”. Acīmredzot ziņas par okupantu „artefaktu” ir valsts noslēpums.
Toties atbildi sniedza Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs Juris Dambis: „Jēkabpils lielgabals nav nekāds valsts aizsardzībā esošs kultūras piemineklis. Neizprotu, kāpēc Valsts policija ir tādā veidā pārkvalificējusi šo lietu. Mēs sniegsim skaidrojumu pašvaldībai. Tāds lielgabals nemaz nevar būt kultūras piemineklis. Tās ir vienkārši paliekas no iepriekšējā režīma. Attiecībā uz vēstures pieminekļiem vienmēr notiek ļoti nopietna izvērtēšana, lai saraksts nebūtu politizēts. Visi objekti, kas iekļauti valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu reģistrā, ir skaidri redzami; ir procedūra, kā šajā reģistrā tos iekļauj. Ja kāds kaut ko ierosina, mēs izvērtējam priekšlikumu; ja kaut kas tiek iekļauts reģistrā pret pašvaldības vai īpašnieka gribu, ir iespējas to apstrīdēt.”
Kāpēc Valsts policija izdomāja, ka Jēkabpils okupeklis jānosauc par „valsts aizsardzībā esošu kultūras pieminekli”? Tai nebija tādu tiesību. Varbūt tomēr uz Valsts policiju tika izdarīts spiediens? Vai arī tie bija tikai sīki pašaizsardzības meli, sak, nosauksim par pieminekli, lai izklausītos svarīgāk?
