„Tiesības paust savus uzskatus? Nu, ko jūs. Šīs tiesības jūs jau tagad varat norakstīt,” rūgti vīpsnājot, izteicās kāds Saeimas deputāts, kurš, nevēlēdamies raisīt vēl izteiktāku sabiedrības noslāņošanos, pat nemēģināja izvērsti paskaidrot savu apgalvojumu. Tikai piebilda: „Jūs, žurnālisti, turpmāk varēsiet citēt tikai sabiedriskajos medijos teikto. Ja kaut ko no sevis – tad tikai ļoti, ļoti uzmanīgi...”
Ceturtdien Saeima nobalsoja par to, ka kovida draudu novēršanai Ministru kabinets var paziņot par atkāpšanos no saistībām cilvēktiesību jomā, precīzi: „(4) Ja tas nepieciešams Covid-19 infekcijas izplatīšanās un izplatīšanās draudu novēršanas pasākumu efektīvai ieviešanai, Ministru kabinets atbilstoši kārtībai, kāda paredzēta Latvijai saistošajos starptautiskajos līgumos, paziņo starptautiskajām organizācijām par atkāpšanos no atsevišķām Latvijas starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā.”
Radikālākie domātāji rosināja pie reizes arī atlaist Saeimu, jo, viņuprāt, līdz ar šī likuma pieņemšanu demokrātiskai valstij ir pienācis gals.
Bet, pirms to darīt, palūkosimies, kas mums cilvēktiesībās ir ierakstīts? Tiesības uz dzīvību. To, cerams, neatņems. Spīdzināšanas aizliegums. Īsti nevar saprast: tas, ko mūsu valdība histēriskā steigā dara ar saviem pavalstniekiem, ir spīdzināšana vai nav? Tālāk: tiesības uz taisnīgu tiesu. Nu, reizēm stipri apšaubāmas. Īpaši tagad, kad Satversmes tiesa sprieda politiski, nevis juridiski, turklāt - vīzdegunīgi un aroganti pārkāpjot pāri pašam likumdevējam. Privātās dzīves tiesības: tiesības uz īpašumu, mājokļa un privātās sarakstes neaizskaramība. Bet ja nu kovidmedniekiem vajadzēs ielauzties kādā mājoklī, lai pārbaudītu, vai tā iemītnieki, sēdēdami pie viena galda, neraksta kaut ko kovidaizliegtu? Tad vēl - tiesības uz brīvību. Piemēram, brīvība strādāt savu izvēlēto darbu un brīvi pārvietoties, teiksim, ceļojot. Abas šīs lietas jau aizliegtas: strādāt liegts daudziem, pārvietoties - visiem.
Tātad faktiski daļa no cilvēktiesībām - nevairīsimies no šiem vārdiem - jau mums liegtas. Atliek tikai aizliegt visu pārējo. Domāju, ka nu visvairāk tiks spiests uz vārda un izteiksmes brīvību. Jo kuram valdīklim gan būtu vajadzīgi kaut kādi opozīcijas žurnālisti vai vienkārši viedokļa paudēji, kuri neretranslētu tās gudrības, ko sludina uz varas beņķiem sēdošie? Tāpēc baidos, ka vistuvākajā nākotnē šādi pretstraumes bridēji gluži likumiskā kārtā taps apturēti. Tas, ka nesen pie dziesmas paņēma kaut kādus divus marginālus provokatorus, kuri esot izplatījuši nepatiesas ziņas par kovidu, ir visai simptomātisks gadījums: tā vietā, lai viņiem izrakstītu soda kvīti par vientiesīgu ļautiņu musināšanu ar nepārbaudītiem un visai stulbiem izdomājumiem, viņus savažo un ar pompu aizved uz kameru. Bet mācība - atkal tiem pašiem ļautiņiem, ‒ ir palikusi: re, kas jums draud, ja nedziedāsiet ar mums unisonā!
Viss risinās ļoti ātri, bez diskusijām. Vai vismaz - bez nopietnām diskusijām. Un kādas gan var būt diskusijas, ja Saeimas sēdes notiek attālināti. Faktiski bez diskusijām Saeima konceptuāli atbalstīja minētos, par steidzamiem atzītos grozījumus Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā, un visjaukākais ir tas, ka šie grozījumi paredzēs „atkāpšanos no atsevišķām Latvijas starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā” arī ārpus ārkārtas situācijās - kā mēdz teikt, arī „miera laikos”... Jā, kāpēc gan neieviest šo cilvēktiesību aizliegumu sistēmu uz visiem laikiem? Būs beidzot kārtība, gaisu nejauks visādi citāddomājošie...
Izskatās, ka diemžēl lēnām, bet nenovēršami virzāmies uz totalitāras valsts iekārtas pusi. Ja Saeima turpinās šo kursu, tad arī pašai Saeimai pienāks pelnīts gals: tā vairs nebūs vajadzīga, jo demokrātiskā Latvijas valsts, par kuru iestājāmies Atmodas laikos, būs nobendēta.
