„Šomēnes es vēl varēšu samaksāt komunālos rēķinus, tālāk... es vairs nezinu, kā dzīvošu,” tuvu asarām ir kāda jauna sieviete, kura savu meitu, trešklasnieci, audzina viena pati. Sieviete, kura strādāja ēdināšanas jomā, ir zaudējusi darbu kovida dēļ. Kad atkal varēs strādāt – nav zināms. Šādu cilvēku ir tūkstošiem. Daļai, protams, ir ģimene, daļa ir palikuši vieni ar savām problēmām. Valsts maz interesējas par šiem cilvēkiem. Valsti neinteresē solidaritāte. Valstij šobrīd ir svarīgi citi mērķi: ķert un sodīt.
Kārtībai jābūt. Protams, jābūt. Nav ko vazāties pa naktīm un nav ko konfliktēt ar policiju un zemessargiem. Tāda ir komandantstundas būtība. Tai pakļaujas lielais vairums iedzīvotāju. Kaut arī tādiem pārvietošanās ierobežojumiem, no epidemioloģiskā skatpunkta raugoties, nav nekādas jēgas, jo cilvēki naktīs parasti atdusās savās gultās, pilsoņi ir likumpaklausīgi, viņi patiešām nevazājas.
Taču nezin kādēļ šķiet, ka apkārtklejotāju ķeršanai un sodīšanai ir pavisam cita nozīme, proti, tā ir budžeta papildināšana ar naudiņu, kas krīt no gaisa. Bet to, kas krīt no gaisa, var izmantot tie, kuri ir pārliecināti, ka neviena pandēmija nespēs mainīt akmenī iekalto likumu - nekas nav jāražo, tomēr naudiņa iekritīs bankas kontā katru mēnesi vienā un tajā pašā datumā.
Ministriju un citu valsts iestāžu ierēdņi diez vai bieži domā par tiem, kuri nav budžeta iestāžu darbinieki, bet ir pavāri, pedikīri, oficianti, pārdevēji, muzikanti, pasākumu vadītāji... Viņiem naudiņa kontā neiekritīs no tā, ka viņi atnāks un pastāvēs pie savas aizklapētās darbavietas.
Protams, nav zināms, cik daudzi notvertie un sodītie spēs samaksāt milzu sodanaudas, jo 2000 eiro, kas, šķiet, ir maksimālā summa, ļoti daudziem cilvēkiem ir neaizsniedzams skaitlis. Parādu piedzinējiem atkal būs darbiņš, pārējiem - stress, depresija, izmisums un nožēla. Tam visam ar vīrusa apkarošanu - kā vienmēr - nebūs nekāda sakara. Toties gudrinieki varēs ierēkt par neveiksminiekiem, sak, nevajadzēja vazāties. Dabīgi - paši vainīgi, paši muļķi.
Toties daudzi budžetnieki, laimē smaidot, saņems (vai ir jau saņēmuši) prēmijas par „ievērojamu papildu darba apjomu”. Tā, piemēram, Satiksmes ministrija trīs darbinieku prēmēšanai piešķīrusi gandrīz 4300 eiro. Tāds „nieks”, lai „nodrošinātu attālināto darbu ministrijai”. Savukārt Veselības ministrija rīkojusies daudz viltīgāk: tā telekompānijai TV3 atbildējusi, ka „tie laiki, kad gada nogalē maksāja prēmijas, ir sen aiz muguras”, un decembrī piešķīrusi četriem darbiniekiem... naudas balvas. Arī nekas diži pārdabisks: 5200 eiro. Finanšu ministrija - kā jau naudas maisu turētāja - decembrī 29 darbiniekiem izmaksāja 15 000 eiro. Militāristi bijuši vēl dāsnāki: 194 darbinieki dabūjuši sastūķēt ķešās 108 000 eiro. Savukārt Izglītības un zinātnes ministrija, čakli strādājot izglītības sistēmas graušanā un augstskolu nīcināšanā, savus ierēdņus prēmējusi ar 152 000 eiro, ko saņēmuši 162 darbinieki.
Nepārspēta palikusi Ārlietu ministrija: prēmiju apjoms ir 300 000 eiro, ko saņēmuši 300 darbinieki. Kāpēc tāds dāsnums? Izrādās, kovida dēļ esot pieaudzis darba apjoms, jo esot vajadzējis organizēt „valsts vēsturē lielāko repatriācijas operāciju, kad pandēmijas dēļ tika paralizēta aviosatiksme”. Pastiprināta slodze, steidzamības režīms, virsstundas bez brīvdienām, vakariņas bez ikriem, limuzīns bez riteņiem, strādājot par lidmašīnu pilotiem un stjuartēm, vienlaikus nodrošinot ārpolitisko funkciju nepārtrauktību utt., u. t. jpr., nu, jūs jau paši saprotat.
Man nav īstas skaidrības par ārlietu resorā strādājošo darbarūķu valstiskajiem uzdevumiem (izskaidrojiet, ja kas!), bet līdz šim ir šķitis, ka nosauktie punkti (varbūt izņemot ikrus un pilotēšanu) ietilpst viņu darba pienākumos. Ja neietilpst, tad, iespējams, ir tā - pamatalga tiek ieskaitīta par to, ka cilvēks vispār atnāk uz darbu, bet visas pārējās piemaksas tiek summētas atkarībā no tā, ko viņš izdara vēl papildus? Piemēram, uzvāra kafiju? Izdrukā repatriantu sarakstu? Vai arī es alojos?
Ārlietu ministrija pati sev jau vienreiz paklapēja pa pleciņu: kad vajadzēja izpestīt no Dānijas cietuma LR pilsoni Kristīni Misāni. Daudz netrūka, lai sieviete tiktu izdota Dienvidāfrikai. Daudz netrūka, lai Ārlietu ministrija savā lēnprātībā to būtu pieļāvusi. Bet Misāne pat nebija paspējusi atstāt Dānijas cietumu (viņas glābšanā ĀM bija visai nosacīta loma...), kad Ārlietu ministrija jau dalīja goda rakstus un naudas balvas „par pašaizliedzīgu un augsti profesionālu darbu, aizstāvot Dānijā apcietinātās Latvijas valstspiederīgās Kristīnes Misānes tiesības un intereses”... Vai centieni izglābt Kristīni Misāni nebija iekļauti ministrijas darba pienākumos? Vai par tiem bija jāmaksā atsevišķi?
Lai arī kā tagad būtu, bet mēs visi - vienkāršie ļautiņi, kuru atalgojums atkarīgs no tā, cik mēs sarakstīsim, saražosim, nolakosim, nogriezīsim, nodziedāsim vai uzvārīsim, - gribētu sagaidīt no valdīkļiem kaut vai kripatu solidaritātes, kas ir cilvēcības sastāvdaļa. Mēs jums gribam atgādināt: ir ārkārtas situācija, tūkstoši cilvēku ir palikuši bez ienākumiem, bet jūs nekaunīgi svaidāties ar naudu, kas jums nokritusi no gaisa! It kā jau nekas - tikai kādi 580 000 eiro, bet būtu tikai godīgi, ja jūs, ministri, paši sev un saviem pārpūlētajiem ierēdņiem samazinātu algu un ietaupītos līdzekļus izdalītu medicīnas darbiniekiem, noformējot tos kā gada prēmijas.
Kā tad būs, Rinkēviča kungs un visi pārējie kungi un dāmas? Tad vismaz nevajadzētu knapināties ar komandantstundas skraidīšanu pakaļ kaut kādiem dažiem klenderētājiem, lai iekasētu naudiņu par vazāšanos pandēmijas vīrusainajā biežņā.
