„Varbūt jāizdara kādi secinājumi tieši esošajai varai, kas sēž savā augstprātības burbulī un pieņem haotiskus un neloģiskus lēmumus, kuri tautu dzen izmisumā?” – pamatoti vaicā kāds tīmekļa lietotājs, vērtējot sestdien notikušo tautas sapulci 11. novembra krastmalā. Apzināti nelieku pēdiņās vārdkopu – tautas sapulce, - arī tie pāris tūkstoši cilvēku, kuri pulcējās krastmalā, ir daļa no Latvijas tautas, kas – saskaņā ar viena otra valdīkļa pausto, - ir nedisciplinēta un vieglprātīga, līdz ar to vainīga jebkurā notikumu salikumā.
Pēc tā, ko sapulces pieteikumā rakstīja tās rīkotāji, varēja secināt, ka sanākušie protestēs pret valstī noteiktajiem ierobežojumiem kovida apstākļos, kā arī akcentēs nepietiekamu atbalstu uzņēmējiem un strādājošajiem. Tā arī bija, un - par spīti dažiem „iešreibušajiem”, kādu netrūkst nevienā publiskā pasākumā, - nenotika nekādi grautiņi vai citas nekārtības, kādas, pateicoties provokatoriem, Rīga piedzīvoja 2009. gada 13. janvārī.
Kāds mans paziņa, kurš piedalījās sapulcē, svētdien izstāstīja, ka ļaudis bijuši smaidīgi, pozitīvi noskaņoti un draudzīgi, garām braucošie auto signalizējuši (atbalsts!), plakāti bijuši asprātīgi un patiesi. Arī policisti neko daudz nav „uzstājušies”.
No publiskās runāšanas gan neesot bijis daudz jēgas, jo garāmbraucošo auto signalizēšana un policijas megafoniskie aicinājumi izklīst pārspēja jebkura runātāja balsi. Kāpēc mans paziņa devās uz šo sapulci? Atbilde bija vienkārša: „Tas, kā valdība pret mums patlaban izturas, nav cīņa pret vīrusu un mūsu aizsargāšana no tā, bet gan mūsu pazemošana.”
Uzskatu, ka tieši ar šādu domu uz 11. novembra krastmalu devās vairums no sapulces dalībniekiem. Var, protams, stundām ilgi, bez pārtraukuma un atelpas runāt par to, ka jālieto maskas, ka jāturas divu metru attālumā citam no cita, ka jāšķiro tie, kuri drīkst ierasties uz bērēm un kuri to nedrīkst darīt, ka sestdienās nedrīkst pirkt bārdas putas, bet šampūnu drīkst, ka... Tikai - vairums jau sen netic brīdinājumiem, ko izsaka mūsu dižvaldības rupori. Un netic tāpēc, ka melots ir gana, ka solījumi tiek izmesti miskastē, ka valdīkļi nepilda likumus, ko paši pieņēmuši. Pat tad, ja tautas priekšā nostātos kāds patiešām autoritatīvs cilvēks un ar uzmundrinošu uzrunu aicinātu visus nēsāt sejas aizsegus, diez vai tauta aizgūtnēm sāktu to darīt. Jā, dara jau, dara, tikai - piespiedu kārtā, jo citādi nav iespējams, piemēram, iepirkties. Dara, bet netic, ka tam ir kāda jēga. Taču - tā kā mūsu valstī nav ar pietiekami augstu autoritāti apveltīta tautas priekšstāvja, nav arī uzrunas.
Tostarp ir daudzi, kuri privātās sarunās dēvē krastmalā sanākušos par „kotlešniekiem” un „kovidiotiem”. Protams, kāpēc gan klusi viņus tā nedēvēt. Skaļi nedrīkst, jo viņi taču potenciālie vēlētāji. Bet publiskā komunikācija ar tiem pašiem vēlētājiem ir katastrofāla, un, pateicoties tai, šādi protesti taps tikai biežāki. Un tad nelīdzēs arī prezidenta Levita labi domātais aicinājums uz saprātīgu rīcību pandēmijas laikā: „Šis laiks ir grūts mums visiem, tāpēc es izprotu katra cilvēka satraukumu, pārdzīvojumus un nedrošību par nākotni.” Un tā tālāk (izskatās, ka vismaz šoreiz daudzskaitlīgie prezidenta padomnieki ir palīdzējuši savirknēt vismaz loģiski sakarīgu, kaut arī ne visai iedarbīgu tekstu...).
Kamēr valdīkļi nesapratīs, ka sestdienas sapulce (un tai līdzīgi attieksmes izpaudumi) patiesībā nebija iestāšanās pret masku nēsāšanu, bet gan protests pret nodokļu aplamo politiku, mazo un vidējo uzņēmēju protests pret politbiznesa shēmām, pret politiskajām un ierēdniecības marionetēm augstākajos varas ešelonos, pret aizliegumu neloģiskumu, netaisnību un pazemojumiem, kas ikdienā jāizjūt cilvēkiem, tikmēr būs šī pretstāve. Ja varas prioritāte būs aizbāzt muti tiem, kuri - varbūt nereti ar aplamām metodēm, kas, patiesību sakot, izriet no izmisuma un bezcerības, - mēģinās pateikt to, ko domā, tas var izsaukt nākamos protestus. Bet uz tiem tad jau aicinās cilvēki, kuri neieradās uz pagājušās sestdienas sapulci, tie, kuri šodien vēl cer, ka valdīkļi atradīs sevī politiskā un valstiskā saprāta aizmetņus.
Saprātu gan lieki meklēt tajos īpatņos, kuri aizgūtnēm kliedz, ka vajag sodīt sestdienas sapulces organizatorus un protesta dalībniekus. Bet interesanti, ka šie paši īpatņi pavisam nesen gavilēja par Baltkrievijas tautas masu protestiem. Tātad - tur drīkst protestēt, te - nedrīkst? Tur pandēmijas nav, te - ir?
Ar ko gan mūsu protesti atšķiras no Baltkrievijas protestiem, ja zinām, ka tie ir protesti pret varas nekaunību? Tie atšķiras tikai ar protestēju skaitu. Vēl vairāk - atrodas daži (it kā) izglītoti un (it kā) erudīti ļaudis, kuri aicina nesniegt medicīnisko palīdzību tiem, kuri piedalījušies sestdienas protestos. „Humānisma ideālu kārtiņa”, kā izsakās kolēģis Bens Latkovskis, izrādās, ir katastrofāli plāna. Tas nozīmē: tie, kuri ir pret valdīkļu viedokli, var droši atstiept kājas. Tiem, kā jau izteicās prezidents, Ziemsvētku nebūs. Ne šogad, ne nākamgad. Par aiznākamo gadu kovidzinātnieki vēl strīdas.
