Apraudājos. Māra Zālīte ar savu cildeno patosu mani pārliecināja, un gara acīm redzēju mūsu premjeru skrienam pa Briseles gaiteņiem: kā visi viņam steidz klāt, kā visi grib ar viņu sarokoties... Sadzirdēju dzejnieces sirds kliedzienu un dvēseles atvērto durvju čīkstiņu. Pat saklausīju čaukstam lapas jaunajam prātulu un varoņdzeju sējumiņam „Latviešu poēti – vadoņiem”...
Dīko kovida sestdienu satricināja nebijis notikums: Feisbuks (FB) esot izdzēsis dzejnieces Māras Zālītes ierakstu, kurā viņa sirsnīgi cildina mūsu premjeru Krišjāni Kariņu. Bet kas gan tur bija tāds tik traki dzēšams?
Zinot Māras Zālītes prasmi spodrināt jau tā spožus personāžus, FB centība šķita neticama. Līdz antīkas tējkannas mirdzumam savulaik tika uzspodrināta Vaira Vīķe-Freiberga, savukārt Centaura Alfas zvaigznes nobālēja, kad latvieši lasīja Māras vārdus par Egilu Levitu.
Lūk, daži no tiem: „Salīdzinot ar daudzo gadu rēnajiem un bezcerīgajiem prezidentūras gadiem, Egila Levita kandidatūra ir kā spoža zvaigzne. Spīdums, kas šai zvaigznei piemīt, ceļas no dziļas inteliģences, no izcilas izpratnes par Latvijas vietu un lomu Eiropas un pasaules kontekstā. (..) Latvijai ir ļoti nepieciešama zvaigzne, kas apspīd mūsu valsts tumšos beztiesiskos kaktus, un to Levits spēs, būdams augsti kvalificēts jurists. (..) Mana pārliecība ir, ka viņš spētu visus putnus, kam nošļukuši knābji, ar savu lielo ticību Latvijas valstij un latviešu nācijai atkalt celt spārnos.”
Un tātad, kas tā bija par ligu, kas izraisīja Kariņkunga cildinājuma „kancelēšanu”? Palasīsim tekstiņu (saglabāju oriģinālo rakstību): „Krišjānis Kariņš! Draugi, viņš ir pirmais premjers, kura godīgumu, valstsvīra morāli un 100% lojalitāti valstij grūti apstrīdēt. Viņš ir Eiropā ļoti cienīts, draudzīgs attiecībās ar eiropas kolēģiem. (..) Viņa laipnība, tolerance, kā arī uzticība cilvēkiem, diemžēl, ir arī viņa posts. Viņš nav dzīvojis pietiekami ilgi padomijas vilku mežos. Nav pietiekami rūdīts „peldēt starp haizivīm”. Galvenais „trūkums” - demokrāts. Bet tautai sāk gribētied stingro Roku. Autoritārismu. Cik daudz naudas visapkārt! Daudzi gribētu būt Kariņa vietā. (..) Ja gribat premjeru, kas ir godīgs un, jā, dažbrīd drusku naivs ideālists, tad atbalstiet Kariņu. Lai viņš, atbalstu jūtot, ir pašpārliecināts un atlaiž pāris ministrus, kas atrodas valdībā iepriekšējo populistisko vēlēšanu rezultātā. (..).”
„Kancelēšanu”, iespējams, izraisīja FB mašīntulkošana, un „Kariņš”, protams, nekādi nenozīmē „Mieriņu”. Bet ne par to dziesma. Kas ir tas dzinulis, lai tā - no tīras sirds un vesela saprāta, sēstos pie datora un uzrakstītu cukursaldus tekstiņus par tiem, kuri pār mums valda? Kāds to paģēr? No tādiem tekstiem ir atkarīga Māras Zālītes tālākā dzīve? Par laimi - mēs taču neatrodamies kaut kādā Kolimas lēģerī, kur ieslodzītā dzīvības saglabāšana ir atkarīga no tā, cik cukursaldi viņš pielīdīs barakas „galvenajam”. Ja Māra Zālīte nebūtu uzrakstījusi minēto tekstu, viņas dzīvē nekas - visticamāk - nemainītos. Un mēs te nebrīnītos par to, kāpēc spēcinošās rokoperas „Lāčplēsis” un brīnišķīgo dzejas rindu („Ir bezgodis ieradies mūsu godos. /Viņš lielāko karoti ņem un bļodu,/ Viņš ēd un ēd, līdz apēsts ir viss,/ Bet paliek arvienu vēl izbadis...”) autore raksta sīrupainas atklāsmes valdīkļiem.
Protams, ikvienam ir tiesības paust savu viedokli par kādu politisku parādību, un arī man ir tiesības paust savas domas par kādas politiskas parādības vērtējumu. Tad, raugi, tā. Tas, ka Kariņa kungs ir labs cilvēks, kuru ciena Eiropā, ir skaidrs kā Glāžšķūņa stikliņš. Par viņa brīnišķīgajām cilvēciskajām īpašībām - laipnību, toleranci un uzticību cilvēkiem, man nav šaubu. Un labi arī tas, ka viņš ir naivs ideālists, tikai nav skaidrs, kāpēc tieši naivā ideālisma dēļ viņu vajadzētu atbalstīt kā premjeru?
Neizlēmība, ideju trūkums, nekonsekvence, stulbu priekšlikumu nekritiska, gļēva pieņemšana - tie ir šo valdību raksturojoši parametri, līdz ar to vairāk vai mazāk tie attiecas arī uz valdības vadītāju. Vai Zālītes kundze šos raksturlielumus izslēdz no Kariņa būtības „konta” kā neesošus? Kā mēdz teikt klasiķi - labs cilvēks nav profesija. Bet varbūt tomēr ieslēgt - kā šodien stilīgi teikt - kritisko domāšanu un paanalizēt pagaidām esošās valdības īpatnās aktivitātes?
Diez vai Māras Zālītes siltās atklāsmes par premjera neatsveramajām īpašībām liks sabiedrībai mainīt viedokli par šīs valdības titāniskajām pūlēm sagraut valsti. Diez vai aizmirsīsies tas, kā tiek iznīcināta mazā un vidējā uzņēmējdarbība, cik „tālredzīgi” ar bezjēdzīgiem, nepanesamiem nodokļiem krīzes laikā tiek apkrauti cilvēki, cik bezatbildīgi ir uzpļekāts nevienam nevajadzīgais vakcīnbirojs. Drīzāk jau otrādi: sabiedrība to visu atcerēsies. Jo kaut ko tādu aizmirst ir grūti.
Bet komiskākais ir tas, ka, negaidot kādu konkrētu valdības lēmumu, jau ir mainījusies komunikācijas stratēģija: galvenais āķis ir tas, ka turpmāk ar cilvēkiem par pandēmiju vairāk runāšot sabiedrības, nevis valdības pārstāvji. Tie būšot cilvēki „no iedzīvotāju vidus”, tādi, kuri „mazāk saistīti ar politiku”. Protams, runās ne tikai par pandēmiju, bet arī skaidros valdības gudros lēmumus un mīkstinās asos stūrus ar izpratnes spilveniem. Izskatās, ka Māra Zālīte to jau sākusi darīt. Žēl, ka šo komunikāciju stratēģiju ar savu klātbūtni vairs nevar kuplināt tādi personāži kā, piemēram, tautā mīlētais rakstnieks Vilis Lācis vai akadēmiski cienītais doktors Augusts Kirhenšteins. Viņiem noteikti būtu savs sakāmais par tēmu „Valdības rūpes par savu tautu”.
