Tik daudzi vārdi ir izbalējuši. Vienkārši pazuduši. Daudzi šo vārdu īpašnieki atmiņu kladēs tomēr atstājuši krāsainus ierakstus. Tikpat daudzi – lūkojas uz mums ar viedu smaidu, kas spoguļojas Viņsaules ezeros. Nez, ko viņi domā, redzot mūsu ikdienas steigu un kavēšanos, mīlestību un paviršību, kļūdas un uzvaras?... Lasu visus 138 vārdus un apjaušu: ir pagājis tikai 31 gads kopš Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, un tās dienas – 4. maija – prieka asaras jau sen nožuvušas, pārvēršoties kairinošos sāls graudiņos...
1990. gada 4. maijā Latvijas Republikas Augstākā Padome ar 138 balsīm „par” pieņēma LR Neatkarības deklarāciju. Augstākajā Padomē bija 201 deputāts, un vajadzēja divas trešdaļas balsu, lai pieņemtu deklarāciju, proti, vajadzēja 134 balsis. Bet Latvijas Tautas frontes frakcijā bija 132 deputāti. Visas cerības - uz neatkarīgajiem deputātiem. Vismaz uz diviem.
Balsojums notika pēcpusdienā, un aiz parlamenta ēkas logiem pulcējās cilvēku tūkstoši. Interfrontes deputāti demonstratīvi bija pametuši plenārsēžu zāli, jo „par tādu buržuāzisko Latviju mēs nebalsosim”. Nu, labi, nebalsojiet. Kad Indulis Ozols, arī AP deputāts, no tribīnes nolasīja pēdējā „par” balsotāja vārdu, kas bija Edmunds Krastiņš, balsu murdoņa gan sēžu zālē, gan pie parlamenta ēkas pārvērtās gavilēs: balsu ķērāji, kuri stāvēja ārpusē, bija saskaitījuši, ka „par” nobalsojuši 138 deputāti!
Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs, mazliet pacēlis balsi, lēnīgi uzrunāja deputātus: „Es atvainojos... Lūdzu uzmanību. Tas ir svētbrīdis, un nevajag, pirms paziņots rezultāts, nevajag emocijas. Esiet, lūdzu, tik laipni.” Visi bija „laipni”, un Indulis Ozols, daudznozīmīgi pavēries pāri brillēm, konstatēja neizbēgamo: Neatkarības deklarācija ir pieņemta.
Līdz ar to tika atjaunota Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtā Latvijas Republikas Satversme. Šī deklarācija pasludināja 1940. gada 17. jūnija PSRS militāro agresiju kā starptautisku noziegumu un atjaunoja Latvijas Republikas suverenitāti.
Cik daudz pūļu prasīja Neatkarības deklarācijas izveidošana un pieņemšana - par to citreiz. Šodien - tikai atmiņas, tikai sajūtas. Daudzi šodien apgalvo, ka jau sen zinājuši - PSRS sabruks, Latvija atgūs brīvību. Bet tā tomēr ir vēlmju domāšana: diez vai 1988. vai pat 1990. gadā to varēja zināt. Gribējās, lai tā būtu, protams, bet skaidras pārliecības nebija, jo situācija bija sarežģīta un smaga. Par to, ka reālā neatkarība atnāks jau 1991. gada 21. augustā, neviens nevarēja pat sapņot. Tikpat labi šis pārējas periods no „de iure” uz „de facto” varēja ilgt pat desmit un vairāk gadus. Te nu jāizsaka pateicība namākulīgā puča rīkotājiem Maskavā: pēc trīs dienu konvulsijām PSRS sabruka, atbrīvojot no važām arī Latviju.
Var prātot, ka Latvijas neatkarība tiktu atgūta arī bez 4. maija deklarācijas. Tam nepiekrīt viens no deklarācijas autoriem, akadēmiķis Tālavs Jundzis: „Ja nebūtu visa Atmodas perioda un tā mājasdarba, kas pēc 1990. gada maija tika izdarīts neatkarības idejas iemiesošanā, nebūtu nekādu cerību, ka Baltijas valstis kļūtu brīvas. Vienkārši starptautiski tās neatzītu.”
Viņš uzskata, ka toreiz mēs staigājām pa naža asmeni: „Bija jārisina šodienas uzdevumi, bija jādomā, kas būs rīt, nevis pēc gada vai diviem. Situācija bija ļoti saspringta. Padomju Savienība pret mums varēja vērst ekonomisko blokādi, kā to jau bija izdarījusi pret Lietuvu, kas tolaik pasludināja tūlītēju neatkarību, un pat militāra spēka lietošanu. Var jau pārmest, ka bijām pārāk mīksti vai pielaidīgi, bet bija jārīkojas tā, lai „lielo lāci” nenokaitinātu.”
Kaut arī saspringts - tas laiks bija skaidrs un tīrs. Mums vajadzēja atjaunot savu valsti, tāpēc nolūki netika slēpti, un pretiniekus mēs atpazinām. Toreiz nebija izvēles: vai nu mēs liekam ķieģeli uz ķieģeļa, lai ar jaunu saistvielu - ar mūsu pārliecību un mīlestību, - atjaunotu celtni, ko sauc par valsti, vai nu padodamies tumsonībai, ko radījusi okupācija.
Šo mērķi vēlāk devalvēja vara, kas ar katru Saeimas sasaukumu palika arvien nekaunīgāka. Kas notiek šobrīd - to mēs redzam bez piepūles. Tik ciniska un nihilistiska ir attieksme pret tautu, pret valsti, kas ar tādu smagu darbu atjaunota - to patiešām vajag prast.
Daudzi liek vienādības zīmi starp šodienas varu un valsti: atgādināšu, ka varas krēslos pēcpuses sildošie varneši nav mūžīgi, viņi NAV valsts, vēl vairāk - viņi nav nacionāla valsts, jo viņi ir padarījuši savu varu par režīmu. Sociologs un jurists Makss Vēbers skaidro, ka nacionāla valsts ir teritoriālā saskaņotība starp nāciju un politisko sistēmu vai arī nācijas pasaulīgā varas organizēšana. Vai Latvijā ir vērojama šāda saskaņotība? Diezin vai. Plaisa starp varu un tautu kļūst arvien platāka, kur nu vēl runāt par konsonansi „nācijas pasaulīgās varas organizēšanā”. 1990. gada 4. maija cerības ir devalvētas. Bet mēs aizvien gribam svētīt šos svētkus, jo mūsu sirdīs mājo Latvija.
Mēs svētīsim Neatkarības dienu. Kaut vai to 138 deputātu dēļ, kuri, nebaidīdamies no okupantu nebeidzamajiem draudiem, tomēr nobalsoja par Neatkarību. To Atmodas cilvēku dēļ, kuri nepazaudēja savus ideālus, kaut arī uz tiem, savu labumu meklējot, pakāpās daudzi pie varas bijušie un esošie. Tās valsts dēļ, ko atguvām, bet kuru tagad tik daudzi piesmej un izmanto vienlaikus.
Bet tās 4. maija prieka asaras, kas jau sen nožuvušas, pārvēršoties kairinošos sāls graudiņos, saglabāsim. Varbūt tie sāls graudiņi reiz izaugs par briljantiem.
