Mana vecmamma Eleonora nekad nestāstīja par to, kas bija noticis Sibīrijā. Nezinu, kāpēc. Varbūt tāpēc, ka gribēja aizmirst. Bet rētas nav iespējams aizmirst – it sevišķi, ja tās ieplēstas dvēselē. Kārlim laimējās: viņa vecmamma atklāja notikušo.
Kārļa Zalāna vecmamma Vija Zalāne piedzima Sibīrijā, Tomskā. Kaut arī viņas stāsts ir par 1949. gada 25. marta deportācijām, sajūtas ir tādas pašas, kādas, visticamāk, bijušas tiem cilvēkiem, kuriem nācās pārdzīvot 1941. gada 14. jūnija deportācijas: bija izmisums, bezcerība, neziņa, ilgas pēc dzimtenes un savējiem...
Kārlis piedalījās skolēnu sacerējumu konkursā, ko ik gadu organizē Dzintra Geka un fonds „Sibīrijas bērni”. Kārļa rakstītais bija vienkārša, dziļi izjusta un nesamākslota atklāsme par aizvešanu.
Septiņpadsmitgadīgais Kārlis Zalāns mācās Atašienes vidusskolā, kas nosaukta Latgales atmodas darbinieku un skolotāju brāļu Skrindu vārdā. Pateicos viņa mammai - Līgai Zalānei - par dēla audzināšanu, kas balstās sirdsbalsī un patiesībā. Pateicos visiem vecākiem un pedagogiem, kuri palīdzējuši izprast mūsu tautas vēsturi. Tas vienmēr ir svarīgi. Bet šogad, 1941. gada 14. jūnija deportāciju skumjās atceres 80. gadadienā, tas ir īpaši nozīmīgi.
Lūk, Kārļa Zalāna sacerējums.
Dzestrs…
Bija dzestrs vakars, tuvojās marta beigas. Istabā atskanēja zvana signāls, man zvanīja vecmamma. Neskatoties uz to, ka viņai jaunās tehnoloģijas nav svešas, šoreiz tomēr bija nepieciešama mana palīdzība - esot kaut ko „saspaidījusi” datorā.
Aizbraucu pie vecmammas. Uz viņas galda pamanīju fotokartīti, tajā bija maza meitene ar lelli rokās. Šis foto mani ieinteresēja, jautāju: „Tā esi tu?” Vecmamma brīdi klusēja un tad atbildēja: „Jā...”
Tad viņa sāka stāstīt.
„Manus vecākus izveda 1949. gada 25. martā. Viņus savāca no mājām Rudzātos. Naktī aizveda uz Varakļānu staciju, sasēdināja vilciena vagonos un, saulītei lecot, viņi kopā ar daudziem citiem cilvēkiem devās tālajā ceļā.
Vagonā abi vecāki - Nikolajs un Milda Meņģeļi - bija kopā. Mana mamma bija stāvoklī, es vēl nebiju dzimusi. Galapunktu sasniedzām pēc ļoti ilga laika. Tas bija Tomskā, Tuganskas rajonā, Usovskas sādžā.
Es piedzimu septiņus mēnešus pēc ierašanās Tomskā. Pēc pieciem gadiem ģimeni papildināja mans mazais brālis Voldemārs.
Mans tētis stāstīja, ka sākums bija grūts. Bija smagi jāstrādā. Mamma ar tēti strādāja gaterī. Tētis bija ļoti kārtīgs strādnieks, un par to viņu novērtēja - viņam piešķīra baltu zirgu un ielika par gatera priekšnieku.
Latvieši sibīriešiem iemācīja daudzas labas lietas, piemēram, kā var izaudzēt kartupeļus. Kad tos nomizoja, mizu ar lāpstu apraka zemē un rudenī vāca nost ražu. Sibīriešiem tas bija brīnums. Par darba tikumu latviešus Sibīrijā cienīja un mīlēja. Sibīrieši mūs pieņēma ļoti labi.
Nedēļas nogalēs vecāki gāja uz „večerinkām” jeb ballēm. Tajās vienīgais mūzikas instruments bija garmoška. Cilvēki dejoja, dziedāja līdzi muzikantiem un priecājās.
Mums bija sava māja. Kad tētis ar mammu bija darbā, es visu dienu pavadīju viena, gāju pagalmā spēlēties ar savām draudzenēm. Sibīrijā man bija arī sava lelle. Izsūtītie latvieši bija paveci cilvēki, tāpēc arī latviešu bērnu nebija. Dienas lielāko daļu pavadīju ar krievu bērniem. Latviski runāt tikpat kā nepratu. Sibīrijā es negāju ne bērnudārzā, ne skolā.
Ziemas tur bija bargas un garas, vasaras karstas. Tētis bija mednieks, gāja medībās, šāva zaķus. Savus medījumus vēlāk pagatavoja maltītēs. Ar vienu no medījumiem tētis īpaši lepojās, viņš stāstīja, ka Sibīrijā ir nomedījis lāci.
Mamma un tētis bija labi saimnieki. Bija iekopts dārzs, iztikai dārzeņus audzēja paši, kūtī bija govs un viena cūka. Mamma pati man šuva apģērbu.
Pēc Staļina nāves 1957. gadā vecākiem paziņoja, ka var atgriezties Latvijā. Man tolaik bija septiņi gadi. Es braukt uz Latviju negribēju, jo visas manas draudzenes bija te, Tomskā. Arī vecāki man nebija stāstījuši par Latviju.
Man šķiet, ka ceļā uz Latviju mēs pavadījām vismaz nedēļu. Vispirms braucām līdz Maskavai.
Maskavas vilcienā bija noteikums, ka nedrīkst līdzi ņemt slimus bērnus. Tos visus nākamajā stacijā sēdināja ārā. Es tieši tobrīd biju apslimusi, man bija temperatūra. Lai kontrole mūs neizsēdinātu, mamma mani paslēpa kastē. Pati uzsēdās uz tās un tā mani nosargāja.
Tad no Maskavas ar vilcienu braucām uz Rīgu un no Rīgas uz Atašieni. Atašienes stacijā tētis satika vīrieti, kurš ar zirgu mūs aizveda līdz Rudzātiem. Latvijā bija siena laiks. Vectēvs ar vecmammu, Eduards un Alvīne Meņģeļi, bija siena pļavā. Tas bija 17. jūnijs. Vecvecākiem nebija zudusi cerība vēl kādreiz mūs satikt, un viņi mūs gaidīja mājās.
No Sibīrijas uz mājām vecāki paņēma nelielu bagāžu, pārējo iedzīvi atsūtīja divu trīs mēnešu laikā.
Pēc atgriešanās Latvijā pirmo ziemu mēs ar brāli pavadījām Rudzātos pie vecvecākiem. Jau nākamā gada pavasarī tētis atrada darbu Atašienē, dārzniecībā. Nopirka māju, un mēs pārvācāmies uz dzīvi Atašienē. 1958. gada septembrī es sāku mācīties Atašienes skolas 1. klasē. Man bija 9 gadi. Sākumā bija ļoti grūti, jo latviešu burti juka ar krievu burtiem. Arī draugu man te nebija.
Mans sapnis ir vēl kādreiz aizbraukt uz savu dzimteni - Tomsku, satikt savas bērnības draudzenes. Bet, lai to izdarītu, vajag lielu uzņēmību un spēku, jo jāmēro 4500 km vienā virzienā.”
Cik neticami izvērtās vakars: viena nepareizi nospiesta datora poga aizveda mani daudzus gadu desmitus atpakaļ - uz vienu dzestru marta dienu.
