„Vai kādreizējos čekas ziņotājus varētu dēvēt par trauksmes cēlējiem?” – vientiesīgi pajautāja kāds politikas vērotājs. Domāju, ka noteikti varētu. Jo viņi taču ziņoja par novērotajiem pārkāpumiem, palīdzot tos novērst, pirms nodarīts kaitējums sabiedrības interesēm. Kādi bija pārkāpumi un kāda bija sabiedrība, kas bija jāpasargā no kaitējuma – tas, protams, cits jautājums, tāds mazliet ideoloģiski iesmirdis. Bet mehānisms bija skaidrs: slepus ziņot.
Šodienas „trauksmes cēlēji” nodarbojas ar to pašu. „Trauksmes celšana ir iespēja veicināt likumīgu, godprātīgu, atklātu un pārredzamu organizāciju darbību publiskajā un privātajā sektorā, izmantojot tiesības brīvi paust savu viedokli,” skaidrots trauksmes cēlēju reklāmā. Ideāli. Ikviens var sacelt trauksmi, nostučījot kādu savu kolēģi, ja vien, stučītājaprāt, ir pamatoti iemesli to darīt, proti, ja ir pamats uzskatīt, ka informācija ir patiesa.
Bet ja nu nav? Ai, zirņu mizas, atlaidīs no darba nostučīto, pēc tam arī skatīsies un pētīs, kādu vainu viņam piešūt un vai vispār var kaut ko piešūt. Taču cilvēka labais vārds jau būs sabojāts, vēl vairāk - turpmākās karjeras iespējas arī taps apšaubītas. Un vairs nebūs svarīgi, vai šis cilvēks tiks atzīts par vainīgu kaut kādos nodarījumos vai arī attaisnots. Tāds sods bez tiesas. Sods, kas balstās uz „trauksmes cēlēja” apgalvojumiem.
Precizēšu: še runāju par „trauksmes cēlēju” padarīšanas nekrietno pusi, nevis par gadījumiem, kad trauksme patiešām jāceļ.
Taču izskatās, ka „trauksmes celšana” paliek par tādu kā atriebšanās azartspēli, par viegli pieejamu durvju rokturīti, kas jebkurā gadījumā ļaus atvērt nepieciešamās durvis uz amatiem, labklājību un varu.
Rīgas dome „trauksmes celšanā” nav pirmo reizi ar zāģi mežā. Martā bez paskaidrojumiem no amata izmeta pašvaldības uzņēmuma „Rīgas meži” ilggadējo valdes priekšsēdētāju Aivaru Tauriņu - uz „trauksmes cēlēja” ziņojuma pamata.
Nule no amata atstādināja Rīgas domes Satiksmes departamenta direktoru Vitāliju Reinbahu, jo - kā skaidroja vicemērs Vilnis Ķirsis, - esot saņemta informācija no „trauksmes cēlēja” par vairākiem pārkāpumiem departamentā, tostarp esot pieļauta fiktīva nodarbinātība, pašvaldības mantas izšķērdēšana un interešu konflikts. Nezinu, cik baisi ir Reinbaha nodarījumi, taču viņš pats zina stāstīt, ka atstādināšana no amata esot jau ilgstoši plānota rīcība, kas veikta, izmantojot visus iespējamos līdzekļus - politiskās un administratīvās represijas, iebiedēšanu un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.
Pagaidām nav zināms, kas būs nākamais „trauksmes cēlēju” upuris un vai Reinbahs ies uz tiesu taisnību meklēt, taču, iespējams, ar Aivaru Tauriņu Rīgas lēmējtētiņiem nāksies pacīnīties nopietnāk: līdz šim viņš ir atspēkojis ikvienu apsūdzību, ko izvirzījusi dome. Iespējams pat, ka „trauksme cēlēja” stukačziņojums nenonāca tur, kur tam likumiskā kārtā bija jānonāk: Rīgas domes Birokrātijas apkarošanas centrā... Vai tik tas nepalika paša Lielā Staķa galda atvilktnē? Tad par ko mēs īsti runājam? Par kādiem Tauriņa „noziegumiem”?
Vai par to, ka pirms 12 gadiem Aivars Tauriņš saņēma uzņēmumu „Rīgas meži” visai bēdīgā stāvoklī, bet „tagad RM ir augsts kredītreitings, apgrozījums un darbinieku skaits ir pieaudzis vairākkārt, uzņēmums kļuvis multifunkcionāls, esam Valsts ieņēmumu dienesta zelta sarakstā, jo ik gadu samaksājam valstij nodokļos ap četriem miljoniem eiro” (no intervijas ar RM bijušo vadītāju)? Kopš RM izveidošanas uzņēmums nav strādājis ar zaudējumiem, tieši otrādi, piemēram, 2020. gadā peļņa bija 726 000 eiro, savukārt 2021. gada 18. martā, kad tika padzīta RM valde, uzņēmuma konts uzrādīja iespaidīgu summu: 9 miljonus eiro.
Varbūt parunāt par šādu „noziegumu”: daļa no kokmateriāliem esot tirgota par īpašām cenām. Interesanti, kā gan šādu shēmu varētu realizēt, ja viss, ko saražo RM - gan baļķi, gan zāģmateriāls - tiek pārdots tikai un vienīgi elektroniskajās izsolēs, kurās uzvar tas pircējs, kurš piedāvā tā brīža augstāko cenu!
Varbūt varam pamuļļāt obligātās „šņabja glāzes”, kas esot atradušās Zaļajā klasē? Ak, tās pērkot nāca komplektā ar traukiem? Nu, nekas, apelēsim pie bērnu nevainības, nekrietnajiem RM darbiniekiem iedomājoties, ka bērni varētu dzert šņabi! Ak, tomēr nedzers? Bet cik iespaidīgi skan tāda tukša muldēšana, vai ne?
Bet, ja runājam nopietni, kopumā Zaļās klases (māja + saimniecības ēka) projekta izmaksas tiek lēstas uz 989 530 eiro, un, tā kā to kopējā platība ir 351,4 kvadrātmetri, viena kvadrātmetra izmaksas ir 2816 eiro. Šie naudas līdzekļi ietver arī aprīkojumu un infrastruktūras izmaksas, jo viss ir uzbūvēts un iekārtots tukšā vietā. Savukārt Rīgas domes Mājokļu un vides komitejas 20. aprīļa sēdē tika nosaukta pavisam cita summa - kvadrātmetra vidējās izmaksas esot 6270 eiro...
Lai arī kā vienam otram domniekam vai RM tagadējai valdei gribētos pie Zaļās klases durvīm piekārt uzrakstu „Tauriņa medību nams”, tas diez vai sanāks, jo tur netiek sniegti nekādi ar medībām saistīti pakalpojumi, tādi nav paredzēti arī nākotnē. Nav tur nedz pirts, nedz guļamtelpu, nav izkārts ne zaļš, ne sarkans lukturis: ir tikai mācību telpas. Revidenti ir atklājuši, ka Zaļo klasi 2019. gadā apmeklējušas 54 ekskursijas (1573 skolēni), 2020. kovidgadā attiecīgi 20 ekskursijas (464 bērni).
Sūdzētāji nu aplauzušies paši, bet tik ļoti gribējās, lai bedrē iekrīt Tauriņš. Šķiet, visvairāk to gribēja jaunieceltā RM valdes locekle Līvija Stukovenko, par kuru Aivars Tauriņš intervijā Neatkarīgajai, atbildot uz jautājumu par to, kurš, viņaprāt, varētu būt „trauksmes cēlējs”, atbildēja: „Visticamāk, tā ir Līvija Stukovenko, kura netika galā ar saviem RM finanšu nodaļas vadītājas pienākumiem, nonākot gandrīz līdz atlaišanai. (..) Ir ziņas, ka Stukovenko ar līdzīgām graujošām darbībām esot izcēlusies arī iepriekšējā darbavietā - akciju sabiedrībā „WESS Motors”. Un šo viņas „trauksmes ziņojumu” Rīgas domes amatpersonas norija kā āķi bez ēsmas. Izrādās, cilvēkam, kurš, šķiet, uztrenējis roku denunciāciju rakstīšanā, ir lielāka uzticamība nekā cilvēkiem, kuri ilgus gadus veiksmīgi vadījuši uzņēmumu, to attīstot un stiprinot.” Visu interviju par uzņēmumā RM notiekošo var izlasīt šeit.
Šķiet, „Rīgas mežu” sāga tik drīz nebeigsies, vēl jo vairāk tāpēc, ka Aivars Tauriņš, iespējams, ies tiesas ceļu. Tad, jācer, atklāsies „trauksmes cēlēju” institūcijas čekistisko ziņotāju amoralitāte - kaut vai vienā no gadījumiem. Un gan jau pēc tam klāt pievilksies arī citi gadījumi... Kur ir, tur, kā smejies, rodas. Protams, bēdīgi, ka „rodas” tieši mūsu galvaspilsētas domē, kuras priekšsēdētājs tik kaismīgi iestājas par taisnību. Vismaz Baltkrievijas sakarā.
