„Ja valsts kontrolieris ir tik principiāls, kādēļ viņš nerosina atlaist visu valdību, kas izplata sagrozītu, melīgu un divdomīgu informāciju? Nav ne dzirdēts, ne lasīts, ka Valsts kontrole būtu kaut ko aizrādījusi valsts augstākajām amatpersonām par šādu muldēšanu. Bet vēstule ar jautājumiem, kas tiek uzdoti valdošajiem, izrādās, ir „toksiska”, savukārt vēstules parakstītāji – gandrīz vai valsts nodevēji!” – tā izpaužas politvērotāji sociālajos tīklos.
Tostarp sāga „Valsts kontrolieris un Līga Krapāne” nebeidz rimties. Atgādināsim: Valsts kontrolieris Rolands Irklis ir gatavs uzteikt darbu Valsts kontroles (VK) sabiedrisko attiecību un iekšējās komunikācijas nodaļas vadītājai Līgai Krapānei, jo viņa ir atļāvusies parakstīt vēstuli „Par nepieciešamību pārtraukt rīcību, kas vērsta uz sabiedrības sašķelšanos un vispusīgas informācijas nesniegšanu Covid-19 vakcinācijas jautājumos, kā arī par valsts pienākumu uzņemties atbildību”.
Tajā lasāmas pārdomas par testu precizitāti, par iespējamu sabiedrības maldināšanu testu drošības jautājumos, kritizēta tendence padarīt vakcināciju par obligātu, kā arī uzdoti vairāki jautājumi un izteikti lūgumi, piemēram, kovidvakcinācijas veidlapā sniegt informāciju par visiem vakcinācijas riskiem un blakus efektiem, valstij uzņemoties atbildību par vakcīnu nodarīto kaitējumu veselībai un dzīvībai. Vēstuli parakstījuši 150 cilvēki. Vēstule lasāma šeit.
Redakcijai zināms, ka Līga Krapāne ir nosūtījusi iesniegumu Rolandam Irklim, kurā teikts, ka viņas rīcība, parakstot „150 vēstuli”, nekādā veidā nav saistīta ar darba pienākumu izpildi VK, nemaz nerunājot par ētikas prasību pārkāpšanu, ko citastarp uzsver Rolands Irklis. Kur nu vēl pieminēt kaut kādu apkaunojošu rīcību vai nodarījumu, kas nav savienojams ar Valsts kontroles darbinieka amatu: kur tieši saskatāms Valsts kontroles apkaunojums, uzdodot loģiskus un sakarīgus jautājumus valsts amatpersonām, kuras joprojām - izņemot tiesībsargu, - nav uz tiem atbildējušas?
Ja kontroliera kungs vēl nezina, tad atgādināsim. Satversmes 100. pants nosaka: „Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.” Tās ir vienas no cilvēku svarīgākajām pamatvērtībām - viedokļa brīva paušana. Un tās jāievēro īpaši tādos apstākļos, kādi Latvijā ir patlaban, kad prātus un sajūtas nodarbina neskaitāmi jautājumi sakarā ar kovidpandēmiju. Ikvienam cilvēkam jābūt brīvībai pieprasīt un saņemt informāciju, kas skar būtiskus viņa dzīvības un drošības aspektus. Bet VK un Līgas Krapānes gadījumā šiem principiem acīmredzot nav vietas...
Lai gan Līgas Krapānes un Rolanda Irkļa viedokļi nesaskan, viņa cer, ka konflikts atrisināsies un darbs netiks zaudēts. Jo tā patiesi ir diskriminācija pret VK darbinieci: sodīt par to, ka viņa paudusi no priekšnieka atšķirīgu viedokli, kas nekādā veidā nav saistīts ar darba pienākumu veikšanu. Rolanda Irkļa vairākkārt atskaņotais viedoklis par to, ka Līga Krapāne nespēšot „darboties objektīvi, tostarp objektīvi skaidrot informāciju par revīziju rezultātiem”, ir šūts ar padilušiem diegiem: grūti pat iedomāties, ka, pateicoties darba gados iegūtajai profesionalitātei, Līga Krapāne varētu nejauši un negaidīti sajaukt personisko viedokli ar VK pētījumu objektivitāti un pamatotību...
Taču simptomātiski ir kas cits. Patiesībā ir jāpateicas tieši Rolandam Irklim par to, ka „150 vēstule” ieguvusi neticamu popularitāti. Kamēr par to tikai tērgāja sociālajos tīklos un pieminēja ziņu lentēs, interese bija - nu, teiksim, vidējas intensitātes. Savukārt tad, kad Irkļa kungs piedraudēja Līgai Krapānei ar atlaišanu no darba, vēstule ieguva „otro elpu”, jo visiem gribējās zināt, kādi tad ir tie „noziegumi”, par kuriem cilvēku var padzīt no ieņemamā amata. Rezultāts bija interesants: digitālajā laikrakstā Neatkarīgā publicēto vēstuli (skat. augstāk) izlasīja desmitiem reižu vairāk interesentu nekā pirms tam.
Tā ka patiesībā šī vēstule var izrādīties „toksiska” ne tikai valdībai, bet arī pašam Irkļa kungam: priekšnieks, kurš, slēpdamies aiz „ētikas jautājumu” šķidrā aizkariņa, atlaiž savu padoto, kurš ir strādājis profesionāli un savai darbavietai lojāli, pats ir atlaižams.
Taču tas, protams, nenotiks. Bet, lai sanāktu politisks ķīviņš, arī mēs uzdosim jautājumu. Vai valdībai, ko apkalpo „neatkarīga, koleģiāla augstākā revīzijas (audita) iestāde”, tas ir, Valsts kontrole, tiks uzdoti jautājumi par aplamībām, kas paveiktas kovidlaikā? Ja tas tā nenotiks, - tad kādas ir tiesības atlaist darbinieku, kurš tomēr ir uzdrošinājies uzdot šos jautājumus?
