„Neesmu objektīva (sirsnīgi riebjas bērnu t.s. dziesmu un deju svētki), tomēr, izskatās, atcelt nevar, jo nobruks jau palaisti biznesa plāni. Cik svarīgi, salīdzinot ar cilvēkiem, ir plāni/biroji, domāju, nevienam vairs šaubu nav. It īpaši tādēļ, ka šiem ministriem šī ir pēdējā iespēja,” vaļsirdīgā tiešumā savu attieksmi pauž kāda tviterlentes politiskā apskatniece. Par to, vai un kāpēc vēl kādam riebjas dziesmu svētki, plašas analīzes šoreiz nebūs. Daudz svarīgāks ir jautājums: vai vispār būs dziesmu svētki?
Izglītības un zinātnes ministrija uzskata, ka skolēnu dziesmu un deju svētkiem šovasar jānotiek, tādās pašās domās ir arī Nacionālā apvienība - protams, balstoties uz epidemioloģiskās situācijas rādītājiem. Bet tie, kā zināms, ir plūstoši un neparedzami.
Saeimas deputāts Ritvars Jansons (NA) apgalvo, ka „svētku intensitātes iespējamā amplitūda ir no atsevišķiem koncertiem bez skatītājiem reģionos, līdz pat tam, ka atsevišķi pāri nofilmē deju un materiālu iesūta, lai uztaisītu digitālu kopdeju”. Taču piedalīšanās svētkos būšot brīvprātīga, jo nevienu skolēnu nevar un nedrīkst piespiest dejot vai dziedāt neskaidros epidemioloģiskajos apstākļos.
Tad nu loģiski uzpeld jautājums: kas tie par tādiem svētkiem, kas eventuāli varētu būt bīstami? Dziesmu un deju svētki vai nu ir, vai arī to nav, šie svētki nevar notikt uz pusmutīti vai uz ceturtdaļsolīti, kur nu vēl runāt par to bīstamību. Esmu piedalījusies divos skolēnu dziesmu un deju svētkos, un tās ir brīnišķīgas kopības sajūtas un draudzības piepildītas atmiņas ar svētku gājienu cauri Rīgai, mēģinājumiem, dižkoncertiem, nakts dejām un šķiršanās asarām, kas ievada nākamo svētku gaidīšanu...
Tagad zinu, ka dziesmu svētki ir tautas spēka svētki, un mums jau nav cita spēka kā vien tas, ko rada gars un dvēsele. Kā mēdz teikt: tikai ļaunajiem dziesmu nav, tikai garā tizlie nedejo. Tādi ļaunie un tizlie parādās laiku pa laikam, un tad tīmeklī uzplaukst „atziņas”, ka „bērnu dziesmu svētki mūsējo izpildījumā ir egoistisks pieaugušo ambīciju sviests”, viegli ieņirdzot par „dzintara brošām, skābu kāpostu zupu, sklandraušiem un tautiskām sedziņām”.
Domāju, ka negantas žults izvirdumi un centieni devalvēt attieksmi pret nacionālām vērtībām (un še nav runa par dzintara brošām, tautiskām sedziņām utt.) parāda, cik „interesanti” pret latviskumu attiecas daļa jaunu cilvēku. Jo sklandraušu un skolēnu dziesmu svētku karstā pretiniece arī ir jauns cilvēks. Un tas jau sāk izskatīties bīstami. Tik bīstami, ka patlaban trendā esošā liberālmarksisma apoloģēti - visdažādāko sugu „progresisti” - var priecīgi plaukšķināt roķeles par sava pulciņa skaitlisku pietūkumu...
Bet šoreiz ne par to mūsu dziesma. Jautājums par šīs vasaras skolēnu dziesmu un deju svētkiem šodien ir vairāk eksistenciāls, mazāk - morāls vai nacionāls. No vienas puses - ir briesmīgi skolasbērnus joprojām turēt attālināto mācību un virtuālo attiecību cietumā, kam atslēgas, izskatās, jau salauztas, kamēr pats cietums intensīvi veido pazudušo paaudzi, kuras raksturīgākās iezīmes būs gaišas emocionalitātes zudums, depresija, nākotnes nesaskatīšana...
No otras puses - mēs taču labi saprotam, ka mūsu pārvaldnieki, kuriem dots lepnais valdības nosaukums, nepalaidīs dziesmu svētkus tādā radošajā brīvplūsmā, kāda tā bijusi gadu desmitiem. Respektīvi, dziesmu svētkiem kā tautas - šoreiz tās jaunākās daļas - kopības svētkiem vairs nebūs tās jaudas un nozīmes, kāda tā vienmēr bijusi. Jo ir grūti iedomāties, ka melodijas, kas Dziesmu svētku estrādē paceļ debesīs tūkstošu dvēseles, varētu dziedāt zūmā, bet dejotāji, izklīduši klajā laukā ar distanci - divi metri, katrs atsevišķi nofilmētos un tēlotu, ka piedalās deju lieluzvedumā.
Tā būtu ņirgāšanās par dziesmu un deju svētku ideju un būtību. Tad tiem, kuriem „riebjas” dziesmu svētki, izrādītos taisnība: šādi svētki nav vajadzīgi. Ja demonstratīvam riebumam pievienojas arī augstprātība, tad kokteilis savā gāzējspēkā ir nepārvarams. „No sirds ienīdu šo pasākumu [dziesmu svētkus], kad no darba bija jābrauc mājās. Nereāli iekāpt transportā, visi bļaustās, ārdās (o, jā, Rīgu ieraudzījuši),” savu progresīvo sašutumu pauž kāda tviteriste. Jā, dziesmu svētku laikā tramvajos visi dziedāja, atceros. Pati arī dziedāju. Droši vien tāpēc, ka biju „Rīgu ieraudzījusi”. Taču tā bija līksmu un brīvu cilvēku esība, kādu šodien grūti pamanīt...
Atslēgas vārds - „bija”. Šobrīd nevaram pateikt - kad atkal būs. Tāpēc ļoti rūpīgi jādomā: notikt vai nenotikt šovasar skolēnu dziesmu svētkiem? Ja tie būs tikai kā zūma un divu metru distances simbioze, tos nevarēs nosaukt par svētkiem, tikai par izsmieklu. Tad labāk nevajag.
Beidzot taču jāsaprot, ka dziesmu svētkus nav iespējams „uzrīkot”, iespraust kādā laika nogrieznī kā mietu zemē, sak, te būs. Dziesmu svētki dzīvo un elpo nepārtraukti, kopš aizpagājušā gadsimta, labi, skolēnu dziesmu svētki nav tik seni, tie ir lielo svētku mazie bērni, tomēr - nav nesvarīgāki, jo aug par lielajiem. Dziesmu svētki ir latvieša mūža svētceļojums, ko nedrīkst pārvērst par karikatūru. To lemjot atcerieties, valdīkļi.
