„Vai jūs jau nolikāt ziedus?” – jautā žurnālists Ansis Bogustovs (TV24) kādai sievietei, kas atnākusi apraudzīt Pārdaugavas nepareizi nodrāzto zīmuli. „Što?” – viņa, izdzirdējusi kaut kādu nepazīstamu skaņu savirknējumu, atbild ar pretjautājumu. Neviens – neviens! – no žurnālista uzrunātajiem 9. maija „svinētājiem” pat attālināti nebija iepazinušies ar latviešu valodu, nerunājot nemaz par to, ka viņi varētu izprast vai pateikt dažus vārdus latviski.
Daži piedzērušies subjekti, kāds, ietinies Krievijas karogā, vēl kāds cits - ar padomju armijas „pilotku” galvā, daudzi - ar ziediem, visi - ar pārliecību, ka 9. maijs ir „uzvaras diena”, jo „dzidi vajevaļi” (vectēvi karojuši - krievu val.). Tā būtu neiespējamā misija: šajā vēstures falsifikāciju, klaju melu un padomju propagandas koncentrātā mēģināt kādam izstāstīt, ka padomju armijas zvērības Otrā pasaules kara laikā bija briesmīgas, bet Eiropas valstu okupēšana - noziedzīga.
Kāds krietni iešreibis „uzvarētājs” pieteicās intervēties, jo vēlējās izstāstīt par savu pieredzi 1956. gada Ungārijas notikumos, kad Padomju Savienība asinīs noslīcināja ungāru sacelšanos pret nīsto padomju režīmu. „Uzvarētājs” svētā pārliecībā deklarēja: „mi že osvoboģiļi vengrov ot ugņetateļej” (mēs taču atbrīvojām ungārus no apspiedējiem - krievu val.). Paldies, mīļie. Tieši tāpat kā jūsu priekšteči - okupanti, sākot ar 1940. gadu, „atbrīvoja” Latviju no latviešiem. Bet apvienot Ungārijas notikumus ar Latvijas okupāciju, turklāt vērtējot pozitīvi okupantu asiņainās izdarības - tie jau bija jauni tumsonības apvāršņi.
Valsts policijas darbinieku pie uzvarekļa bija daudz, tomēr viņi nespēja apturēt svinētāju barus, kuri ierastā oktobra revolūcijas demonstrantu solī slāja uz karātavu laukumu. Tā vairs nebija pulcēšanās „līdz desmit cilvēkiem”, bet gan ciešs sablīvējums, kas vairs nav kontrolējams. Ja runājam par kaut kādu epidemioloģisko drošību, tad - tās nebija vispār. Toties cilvēki bija miermīlīgi noskaņoti, - kā novērtēja ikgadējais 9. maija „svētku” organizētājs Vadims Baraņņiks.
Ar savu „ieguldījumu” svinamdienā izcēlās arī kāds motobraucējs. Iztālēm gan nevarēja saprast, kuru Latvijas motoklubu viņš pārstāv, taču - kādu ideoloģiju viņš pārstāv, - varēja nojaust nekļūdīgi. „Vstavai, strana ogromnaja,” - pa visu ielu no motocikla skaļruņiem dārdēja „lielā tēvijas kara” saucamdziesma, kamēr policija apturēja „svinētāju”. Kauns, ka Latvijā ir arī šādi motobraucēji. Tādi, kuri izskatās kā izlīduši no prokremliskā Krievijas motokluba „Nočnije volki”, kas - ar savu vadoni Zaldostanovu priekšgalā - izceļas ar naidu pret Latviju.
Šī tā dēvētā uzvaras diena sen jau ir tumsoņu attieksmes demonstrācija, kam ar Otro pasaules karu nav nekāda sakara, kur nu vēl ar tiem, kuri gājuši bojā šajā bezjēdzīgajā kautuvē. Šai dienai ir sakars ar vēlmi parādīt, ka „mi možem povtoriķ” (mēs varam atkārtot - krievu val.). Ko jūs varat „atkārtot”? 50 miljonus upuru, sagrautas pilsētas, valstis un dzīves? „Atkārtot” valsti, kas bija pārvērsta par milzīgu gulaga nometni?
Jautājumi, protams, ir retoriski, jo uz tiem neviens no „svinētājiem” nedz spēj, nedz grib atbildēt. Viņus bīda Krievijas masīvā propaganda, ko šeit realizē tādi kā Baraņņiks, rīkodams 9. maija „svētkus”. Var tikai nožēlot, cik dziļi ir sačakarētas cilvēku smadzenes, ja tomēr vēl ir tik daudz tādu, kuri „svin” marodieru, slepkavu un izvarotāju „svētkus”.
