„Māsa pateica, ka vairs nevēlas mani redzēt savās mājās, un piekodināja, lai es nedomāju tuvoties viņas bērniem,” valdot asaras, stāsta kāda sieviete. Viņa, neticot pretkovida vakcīnu pozitīvajam iedarbīgumam un jēgai, jau sen izvēlējās iet nevakcinēšanās ceļu. Viņas māsa – tieši pretēji – ir dedzīga vakcinēšanās atbalstītāja. Nu ģimene ir sašķēlusies. Izskatās, ka uz ilgu laiku. Un tas nav vienīgais šāds gadījums.
Vairāk nekā 150 cilvēki - viņu vidū uzņēmēji, juristi un tiesību eksperti, pedagogi, fiziskās un emocionālās veselības profesionāļi, mūziķi, aktieri un mākslinieki, sportisti - ir parakstījušas vēstuli, kas vakar nosūtīta Valsts prezidentam, Saeimas priekšsēdētājai, Saeimas deputātiem, tiesībsargam un ministru prezidentam.
Par ko ir stāsts? Vēstulē izteikts aicinājums pārtraukt rīcību, kas vērsta uz sabiedrības šķelšanu un vispusīgas informācijas nesniegšanu kovida vakcinācijas jautājumos, kā arī par valsts pienākumu uzņemties atbildību gan par ilgstošu informācijas nesniegšanu attiecībā uz testu kļūdām, gan par vakcīnu nodarīto kaitējumu cilvēku veselībai vai dzīvībai.
Vēstuli parakstījušie aicina pārtraukt jebkādu rīcību, kas noliek nevakcinētās personas mazāk aizsargātā stāvoklī, salīdzinot ar vakcinētām personām, to pamatojot ar ikvienas personas tiesībām izvēlēties kādu no trim Eiropas Komisijas noteiktajiem kovida neesamības apliecinājumiem - testu, pārslimošanas faktu vai vakcināciju.
Pamatots ir jautājums par testu kvalitāti, ja pat veselības ministrs Pavļuts apšaubījis to rezultātus. Vēstulē rakstīts: „Ja Covid-19 tests negarantē precizitāti un kļūdu robeža var būt līdz 30%, tad ir attiecīgi jālabo visa inficēšanas ar Covid-19 statistika un attiecīgi jālemj, vai Latvijā vispār pastāv valsts apdraudējums un nepieciešamība pārvarēt Covid-19 infekcijas izplatību, ieviešot būtiskus indivīda tiesības un brīvības ierobežojošus pasākumus.”
Neatkarīgā ir daudz rakstījusi par iepriekšminētajiem aspektiem, atspoguļojot arī to, ka, „pateicoties” kovidam, daudzi pacienti nav saņēmuši nepieciešamo palīdzību citu slimību gadījumos. Diemžēl palīdzības nesaņemšana ir daudzu cilvēku nāves iemesls. Arī to uzsver vēstules autori. Sabiedrībā ir vērojama depresijas gadījumu skaita palielināšanās, sevišķi bērnu un jauniešu vidū, un tas atstās dramatiskas sekas nākamajās paaudzēs. Daudzas ģimenes tiks sagrautas, būtiski pasliktināsies ekonomikas rādītāji, pieaugs bezdarbs. Par to runā sabiedrības aktīvākie cilvēki, taču valdība izliekas, ka šādu jautājumu nav un ka viss iet savu gaitu.
Sākoties vakcinācijai, sabiedrība tika sašķelta, un izskatās, ka tas notika pilnīgi apzināti: „labie” ir vakcinētie, „sliktie” ir nevakcinētie. Bez variantiem. Kur tad pazudusi katra indivīda iespēja izvēlēties? Vai arī - kur palikusi valdības atbildība, skaidrojot, cik labi un pareizi ir vakcinēties, jo...? Jo - kas? Patiesībā - nekas. Mūsu dižvaldība, tās uzticamie žurnālisti un galma infektologi turpina biedēt sabiedrību ar vīrusa „Indijas paveidu”, „Mumbujumbu paveidu” un „Kislodriščinskas paveidu”. Bet uzticamību vakcīnām sabiedrībā būtu jāveicina ar atklātu komunikāciju, nevis ar regulāru iebiedēšanu, vai ne?
Interesanti, ka, pirms vakcīnas saņemšanas parakstot dokumentu, ar ko piekrīt vakcinēties, cilvēks apliecina, ka viņam ir saprotama visa informācija par vakcīnu, kā arī ar vakcinācijas veikšanu saistītajiem riskiem un iespējamām blakusparādībām. No kurienes gan viņš būtu smēlies šo „visu informāciju”, ja to pagaidām nezina neviens šajā baltajā pasaulē?! Šādā dokumentā ir iekļauti netaisnīgi noteikumi, taču valsts pat netaisās sev uzlikt par pienākumu būt vismaz līdzatbildīgai par šiem riskiem.
Vēstules autori un parakstītāji aicina valdību un citas atbildīgās institūcijas beidzot pagriezties ar seju pret cilvēkiem un sniegt vispusīgu informāciju par vakcīnām. Pagaidām sabiedriskajā telpā virpuļo tikai pieņēmumi, baumas un pasakas. Tāpat nav zināms, cik ilgi darbojas vakcīna, nav informācijas par revakcinācijas nepieciešamību, nav precīzu pētījumu par to, kā vakcīna samazina kovida izplatību. Nav faktiski nekādas informācijas! Tostarp valdība mēnešiem ilgi ir nodarbojusies ar idiotisku ierobežojumu „ražošanu”, sākot no zeķbikšu un dzēšgumiju pārdošanas aizlieguma līdz rosinājumiem veikalos iekļūt caur avārijas izejām, tualetēm vai jumtos izlauztām lūkām.
Ja viss turpināsies tādā pašā garā, raksta sākumā pieminētā ģimenes drāma būs tikai mazpuķīte pirms sabiedrības sašķeltības, kovidnoguruma un vispārēja apnikuma indes ziedu „uzplaukšanas”. Tomēr augstos amatos sēdētāji nevēlas domāt mazliet tālāk par saviem deguniem, ko ik dienu varam mīļi aplūkot zūmkonferencēs un zūmsaeimas sēdēs. Un tiešām - kāpēc gan viņiem domāt par nožēlojamajiem ļautiņiem, kuri - tūlīt, tūlīt! - saplēsīsies, kliedzot cits uz citu - tu, vakcinācijas idiots, tu, antivakseris! Saplēsīsies - un nedomās par valdības varonīgajām aplamībām.
Domāju, ka tiem, kuri uzskata, ka cilvēkiem nav vajadzīga objektīva patiesība (šoreiz - par vakcīnām), nav taisnība. Tā ir vajadzīga. Katram. Beigu beigās ikviens nonāk līdz atziņai, ka nepietiek ar „emocionāli komfortablu viedokli” - kā izteicās kāds tvitera asprātis. Un šoreiz augstu sēdošajiem nāksies atbildēt. Konkrēti un bez emocijām.
P.S. Starp vēstules parakstītājiem ir dzejnieks un mūziķis Valdis Atāls, mūziķi Jolanta Gulbe-Paškeviča un Deniss Paškevičs, mūziķis un multimākslinieks Horens Stalbe, mūziķis un radio dīdžejs Andris Freidenfelds, mūziķi Kristīne Kārkle-Kalniņa un Marts Kristians Kalniņš, aktieris Gundars Āboliņš, sportisti un olimpieši Ulla Zirne un Kristaps Neretnieks, uzņēmēji Linda Mūrniece, Ainārs Ērglis, Jānis Jenzis, Artis Bandonis, Natālija Jansone, Lauris Aleksejevs, Ikars Keišs, Aldis Hofmanis un daudzi citi.
