Elita Veidemane / Viedokļi

„Es kā filologs uzreiz uzbraukšu Valsts kontrolei, jo... (..) tālredzība ir redzes anomālija (..), un kas man uzreiz iekrita acīs...” – filoloģiski analizējot Valsts kontroles (VK) nesen publicēto ziņojumu par Latvijas medījamo sugu apsaimniekošanu („Vai medījamās sugas apsaimniekojam tālredzīgi?”), la.lv podkāstā ar nosaukumu „Šauj garām” paziņo medniece Linda Dombrovska.

Ne vienmēr piekrītu tam, ko raksta vai saka Saeimas deputāts Jānis Iesalnieks (Nacionālā apvienība, NA). Visbiežāk – vērtēju kritiski viņa ierakstus, jo neredzu to saikni ar reālajām NA darbībām, precīzāk – ar NA bezdarbību, kas pēc 13.Saeimas vēlēšanām faktiski izvērtusies publiskā klusēšanas maratonā un bezgalīgā grimšanā politiskajos kompromisos, pazaudējot stāju un mugurkaulu. Bet šoreiz atbalstu Jāni Iesalnieku pilnībā.

Par Dienvidāfrikas fermeru slepkavībām esam ir dzirdējuši tikai nedaudz, informācijas par šiem vardarbības aktiem ir visai maz. Taču tā, kas ir pieejama, liecina par zvērisku, gadiem kultivētu rasismu pret baltajiem cilvēkiem. Bet par to, protams, nerunās tie, kuri skandina savu antihumāno, rasistisko lozungu #BlackLivesMatter. Par to, kas notiek Dienvidāfrikā, mums stāsta tiesību zinātņu doktors Juris Rudevskis.

Būšu nepopulāra un teikšu: mani neinteresē Tērbatas ielas atvēršana. Un neinteresē koncerti, tusiņi, ielu kafejnīcu piepildīšanās, pirkšana un pārdošana, proti, viss, kas tur notiek. Jo es dzīvoju ļoti tālu no šīs skaļās vietas. Vienīgi – jūtu līdzi cilvēkiem, kuriem tur jādzīvo. Bet varbūt arī nejūtu: iespējams, Tērbatas ielas atvēršana patīk tikpat daudziem, cik nepatīk. Neesmu veikusi aptauju, piedodiet.

„Kaimiņi reiz pasūdzējās vietējā pašvaldībā, ka es svētdienā pārāk skaļi atkritumu tvertnē esmu izbērusi pudeles,” pirms pāris gadiem šādu gadījumu man izstāstīja paziņa, kura dzīvo Vācijā. Toreiz tikai pasmaidīju, sak, ir nu gan smalkas ausis tiem vāciešiem. Redz, pudeles par skaļām! Bet nu „vainīgo” trokšņotāju pulkam tiek pievienoti arī motobraucēji.

...Kad pirmo reizi iegāju Preses namā (1981. gada vasarā), mani fascinēja plašums, elpas brīvība un perfekcija: tā bija vieta, kur domāt, darīt, izpausties. Ar liftu uzbraucu 10. stāvā, līdz laikraksta „Padomju Jaunatne” redakcijai, aizgāju līdz galvenās redaktores Monikas Zīles kabinetam. Atvēru durvis, un tad arī sākās mana negaidītā, bet acīmredzot nolemtā gaita – būt par žurnālisti. Toreiz Preses nams bija jauna, moderna celtne. Tagad... Tagad zinu, ka Preses nams netiks nojaukts – kā varbūt bija domāts pirms dažiem gadiem. Preses namu pārveidos, tas dzīvos.

„Mēs tagad krājam naudu, lai nopirktu ziemai malku. Pateicoties pašvaldības pabalstam, iepirkām miltus un putraimus. Vīrs strādā pie saimniekiem, saņem algu, rudenī lēti iegādāsies kartupeļus. Jaunākā meita gatavojas iet pirmajā klasītē, puika būs jau septītajā. „Humpalās” dabūjām drēbītes, bija gluži jaunas. Par kādiem datoriem runā ministre? Par kādiem internetiem? Līdz tiem mums ir kā līdz kosmosam,” kādā nejaušā tikšanās reizē man stāsta sieviete. Viņas ģimene dzīvo laukos, viņa lūdz neizpaust savu vārdu: kaimiņi smiešoties.

„Tūrisma uzņēmējiem valdība nav palīdzējusi. Tikai darba ņēmējiem – ar dīkstāves pabalstiem. Nav jēgas četrus mēnešu bīdīt papīrus un domāt kaut kādus variantus, tā ir tikai laika nosišana. Solījumu no valdības puses bija daudz, bet tas, ko tagad saka ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs (KPV LV), nekur neaizķeras,” teic Latvijas lauku tūrisma asociācijas „Lauku ceļotājs” valdes priekšsēdētāja Asnate Ziemele.

„Virsskaņas raķete, ko patlaban rada Krievija, varētu sasniegt mērķus Savienotajās Valstīs mazāk nekā piecu minūšu laikā,” tāds apgalvojums pērn izskanēja Kremļa propagandista Dmitrija Kiseļova raidījumā „Vesti nedeļi”. „Mēs nevienam nedraudam, bet...” – raidījumā šo miera dūjas paziņojumu komentēja Kiseļovs. Tā nav vienīgā tēma: jau kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā šis propagandists stāsta gan par „ukraiņu fašistu zvērībām” pret „miermīlīgajiem” krievu iebrucējiem, gan par to, kā ASV provocē Krieviju, gan par to, kā notiek „nacisma atdzimšana” Latvijā un citās Baltijas valstīs.

„Ābrams, Joske un Zāra ir ne tikai komiski tāpat kā daudzi citi lugas varoņi, bet bērnišķīgi un tādi, kuri savas problēmas galu galā var atrisināt tikai ar Silmaču saimnieces palīdzību – lai gan maigā formā, tā ir tipiska rasistiska klišeja,” savā rakstā „Kā Ābrams līgoja” apgalvo filosofs Artis Svece. Līdz Ābramam (Rūdolfa Blaumaņa lugas „Skroderdienas Silmačos” varonis) šajā rakstā vēl vajadzēja nokļūt, izbrienot cauri prātojumiem par vēsturisku pieminekļu gāšanu Amerikā un citviet pasaulē. Bet varēja nojaust, ka Sveces kungs neviļus (vai viļus?) attaisno gāzējus un demolētājus (#BlackLivesMatter), inteliģenti vijoties caur vēsturiskiem notikumiem.

„Kalmes!” – iesaucās Andris un iebrida dūņainajā Lielupes krasta gultnē, saulē spīdinādams savu nazi, ar ko griezt smaržīgos kalmju lakstus. Andrim palīdzēja Egils un Eduards, bet mēs – Baiba, Inguna, Anda un es, - krāvām kaudzē kalmes. Mēs, Majoru skolas bērni, gatavojāmies Jāņu vakaram, ko nedrīkstēja saukt vārdā. Tās bija pagājuša gadsimta sešdesmito gadu beigas, 22.jūnijs, lielā saulstāve, saulgrieži, Jāņu gaidas, padomju Latvija...

Es piekrītu Borisam Cilevičam („Saskaņa”). Nē, nenokrītiet no krēsla. Šī ir pirmā un, visticamāk, arī pēdējā reize, kad piekrītu augšminētajam Saeimas deputātam. Runa ir par grozījumiem Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā, kas paredz: televīzijas programmu izplatīšanas pakalpojumu sniedzējam pamatpiedāvājumā jānodrošina, ka vismaz 80% no iekļautajām papildu programmām saturam sākotnēji jābūt veidotam kādā no Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomiskās zonas valstu oficiālajām valodām. Tāpat krieviski raidošajiem telekanāliem būs noteikta atrašanās vieta kanālu piedāvājumā, un tā būs saraksta beigās.

„Pēc afroamerikāņa Floida nāves VDD sācis izvērtēt atsevišķus, iespējams, rasistiskus ierakstus sociālajos tīklos,” mums ziņo LETA. Tā kā Valsts drošības dienests ir slepens iestādījums, emociju karstumā tas nesniedz publiskas atbildes uz tik sarežģītiem jautājumiem kā, piemēram: vai latviskajos sociālajos tīklos vispār ir bijuši rasistiski izteicieni par Floida tēmu?

Trīs reizes drīkst minēt: vai kāds no valdīklām reaģēja uz Lato Lapsas publikāciju par to, ka izglītības ministre Ilga Šuplinska (JKP) savā neveiksmīgajā cīņā pret Latvijas Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku patvaļīgi, nelikumīgi un bezatbildīgi iztērējusi nodokļu maksātāju naudu – vairāk nekā 20 000 eiro? Uzminējāt, neviens nereaģēja.

„Varbūt man šo darbību nodemonstrēt uz kāda ģimenes locekļa, lai bērns saprastu, ko nozīmē vārds „nožņaugt”? Mans vienpadsmitgadīgais dēls nesaprot, kas tas ir – nožņaugt,” it kā caur smaidu, tomēr ar manāmu sašutumu teic mamma Ivonna (vārds mainīts), kuras dēls mācās Rīgas franču liceja 5. klasē.

„Notikums Jūrmalā nav kaut kāda nejauša epizode. Tā sadzīves līmenī atspoguļo valsts politiku, kas vērsta uz krievu izstumšanu no Latvijas. Pat neliels, minimāls sods, ko saņemtu restorāna īpašnieks, būtiski atvēsinātu rusofobu iekaisušās smadzenes.”

„Mums neļāva runāt, mūs pārtrauca, sakot, ka tas ir viedoklis, nevis jautājums,” atceroties Jura Pūces (A/Par) pārliecinātāju komandas viesošanos Jaunpilī, stāsta kāda vietējā iedzīvotāja, kura piedalījās tautas sanākšanā.

„Tik ilgus gadus strādājot presē, vajadzētu tomēr atsvabināties no vientiesības,” ironiski piebilda kāds draugs, raksturodams manu sašutumu par formālo atbildi, ko saņēmu no Ministru kabineta (MK) preses sekretāra. Iespējams, mana šūmēšanās būtu ar zemāku temperatūru, ja vien savā vēstulē, ko nosūtīju MK – ar lūgumu uzzināt Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa (JV) viedokli, es nebūtu pierakstījusi vienu teikumu: „Lūdzu atbildēt uz visiem jautājumiem konkrēti, nevis birokrātiskā un nekonkrētā valodā.” Tiešām – vientiese.

„Izskatās, ka ne visus fašistus esam pie sienas pielikuši,” „sejugrāmatā” gaužas kāda Anna Titova.

„Tas jau skaidrs: tarakāni vienmēr teiks, ka tarakānu iznīcināšana ir slikta,” kādā jauno entomologu pulciņa nodarbībā esot teikusi izglītības ministre Ilga Šuplinska (JKP). Nevaru tam noticēt, tie noteikti ir nelabvēļu palaisti balodīši, jo viņa nekad nepateiktu kaut ko tik bezgaumīgu – sevišķi jau apspriežot augstskolu reformu. Vēl neticamāk būtu, ja alegoriju par tarakāniem viņa tēmētu uz dažiem augstskolu rektoriem, kurus viņa bezgalīgi ciena un novērtē. Sevišķi jau Latvijas Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku, kuru viņa bija gatava nosmacēt apskāvienos, vienīgi netaisnīgā tiesa to neļāva izdarīt.

«Faktiski tas ir algas pielikums. Ja neatteiksieties no tā, es nemaz nešaubos, ka salīdzinoši pārskatāmā nākotnē Latvijas sabiedrība atteiksies no jums, dārgā koalīcija,» par varnešu reprezentācijas izdevumu tēmu Saeimas sēdē teica deputāts Aldis Gobzems. Atteiksies? Nu, nezinu. Vēlētājiem atmiņa tik īsa kā zīdaiņa krekliņš. Par īsumu liecina arī neskaitāmie grābekļkāti, kas, gandarīti par atsišanos pret vēlētāju pierēm, gaida kārtējās Saeimas vēlēšanas, sak, gan jau nāks tie paši vēlētāji un, saklausījušies saulvežu pātarus, ievēlēs tos pašus makaronu karinātājus.

«Izņēmuma kārtā jūs es varētu notestēt... ar lielu varbūtību apdraudot jūsu veselību. Bet ja jums ir akurāt tāda vajadzība, tad pieļauju, ka man tas zināmu prieku sagādātu,» atbildot uz Saeimas deputāta, pie frakcijām nepiederošā Alda Gobzema jautājumu par Covid-19 vīrusa testu nepietiekamo skaitu, indīgi paskaidroja mūsu jaunizceptā testēšanas triecienniece Ilze Viņķele (Attīstībai/Par!).