No prezidentu un premjeru uzrunām, sagaidot jauno gadu, vajadzētu atteikties. Tās ir tikpat tukšas, aukstas un bezpersoniskas kā valdības deklarācijas, kas tiek sacerētas pēc vēlēšanām, ieliekot tajās gigantisku darbu, kas gan vairāk izskatās pēc bezmērķīgas peļu bara rosības. Premjera Kariņa runa izcēlās ar nekonkrētu daiļfrāzību, Valsts prezidenta Levita runā, kas arī bija daiļa, sacerētāji tomēr bija pacentušies ielikt dažas – kaut arī izplūdušas, tomēr konkrētības.
Prezidents izteicās, ka aizvadītais gads nav bijis viegls, bet vienlaikus tas bijis arī īpašs, jo lika apzināties vērtīgāko - drošību un mieru mūsu mājās, latviešu valodu un latviskumu, kurā mēs kā tauta pastāvam.
Kas tad īsti nebija viegls aizgājušajā gadā? Varbūt tomēr vajadzēja konkretizēt, ka nebija viegli no uzpūstās kovidhistērijas pārmesties uz pavisam citu realitāti - uz noziedzīgo, nacistiskās Krievijas uzsākto karu Ukrainā? Mums vajadzēja sākt saprast to, ka visi iepriekšējie gadi bija tikai prelūdija tam, ka Latviju nāksies aizstāvēt un, ka Ukraina patlaban to dara mūsu vietā. Vai mēs tagad to līdz galam saprotam? Diez vai.
Savukārt par latviešu valodu un latviskumu - vai tik grūti bija pieminēt dzejnieci Liānu Langu, viņas milzu darbu, veicinot latviešu valodas lietojumu ikdienā? Šo darbu patiesībā vajadzētu veikt valsts galvgalim - visiem, sākot ar deputātiem un ministriem, beidzot ar augstākajām valsts amatpersonām, - rādot personisko piemēru, publiski iestājoties par latviešu valodu. Bet ir tikai frāzes, frāzes...
Viena no nedaudzajām konkrētībām: prezidents izteicās, ka vērtība ir Latvijas atbrīvošana no okupācijas pieminekļiem un padomju koloniālisma mantojuma cilvēku prātos. Tiktāl viss skaidrs: visas pilsētas, izņemot „Dvinskas tautas republikas” vārdā nosaukto Daugavpili, bez ideoloģiskas pretošanās atbrīvojās no okupācijas pieminekļiem. Bet kā ar to padomju koloniālisma mantojumu cilvēku prātos? Ar to bēdīgāk. Arī 31. decembrī pulksten 23.00 daudzviet skanēja petaržošanas dārdi, jo vietējiem rašistiem vajadzēja atbalstīt Maskavas rašistus...
„Mēs gribam modernu, latvisku, solidāru Latviju Eiropas valstu saimē. Šis skaidrais mērķis mūs vieno. Tas ļauj mums turēt kursu arī vētrainos ūdeņos. Šis skaidrais mērķis ļauj mums atšķirt svarīgāko no mazāk svarīgā,” konkretizējot vēlmes, turpināja prezidents. Tiešām, kurš gan varētu iebilst pret tik gludiem teikumiem? Un tas arī nekas, ja mūsu „modernā un solidārā Latvija”, gaidot „ekonomikas transformāciju”, ko savukārt sola Kariņš&Co, joprojām atrodas Eiropas valstu pakaļgalā, turklāt dažādu rādītāju skalā? Gribēt mēs, protams, varam daudz ko, tikai - vai ar gribēšanu pietiks? Un tomēr: „Lai gan 2023. gads nebūs viegls, mums palīdzēs tas, ka zinām, ko gribam.” Jā. Tie, kuri nesagaidīs Lieldienas, nekrāsos olas.
Vispoētiskākais tomēr bija Latvijas salīdzinājums ar dižozolu: „Mūsu tautas pieredze ir saknes, kas stipri tur zemē. Ozola lapotni kuplu dara mūsu darbi, un grūtos laikos ozola pavēnī drošību var atrast katrs.” Mazliet nesaprotami bija vienīgi tas, kas tika domāts ar to drošības pavēni. Varbūt tas, ka „mūsu policija un drošības dienests mūs sargā”? Varbūt ar sirds asinīm celtais un neuzceltais robežas žogs? Vēl kas?
Gribējās mazliet vairāk konkrētības arī tālākajā tekstā: „Ticot sev, uzņemoties atbildību par savu un savu tuvinieku dzīvi, par sabiedrības kopējo labumu - labāka top mūsu visu dzīve Latvijā.” „Mūsu visu dzīve” labāka top tikai valsts amatpersonām, kam no 1. janvāra stājas spēkā algu palielinājums par 42%, dažviet pat par 75%. Tā ka mums atliek ticēt sev un uzņemties atbildību par savu un savu tuvinieku dzīvi, bet dažiem citiem - saņemt lielāku algu.
Un tomēr visus mūs iepriecinās tas, ka 2023. gads ir dziesmu svētku gads. Prezidents Levits aicināja svinēt šos „lielos latviskuma svētkus, kas mūs spēcina un saliedē, dara mūs stiprus”. Te nu nav ko piebilst. Latviskums ir vienīgais, ko mēs vēl varam svinēt. Bet, lai to pateiktu un darbos atbalstītu, prezidenta kancelejas darbiniekiem nav jāsacer Jaungada runas. Labāk būtu ēduši.