Elita Veidemane / Viedokļi

„Kad jūs beidzot slēgsiet robežu ar Krieviju, no kuras nāk vīrusnesēju tūkstoši?” – šādu jautājumu nosūtīju uz Ministru kabinetu, sagaidot atbildi tieši no premjerministra Krišjāņa Kariņa (JV), kura oficiālais tviterkonts šo vairākkārt izteikto jautājumu ignorēja, kaut gan ļoti daudzi sociālo tīklu lietotāji vēlējās izlasīt atbildi.

„Bišu saime ir tauta. Strops ir viņu valsts. Ar savu armiju, likumiem un kārtību. Bites ir miermīlīgas – tās pašas nevienam neuzbrūk. Tās aizstāv, cīnās un mirst par savu stropu, saimi, brīvību,” ar šādiem vārdiem tēlnieks Kristaps Gulbis raksturoja savu ideju par pieminekli latviešu leģionāriem, kuri pēc kara beigām bija ieslodzīti Zedelgemas (Beļģija) karagūstekņu nometnē. Viņu bija gandrīz 12 000. Piemineklis ir atklāts 2018. gadā. Taču tagad pret to uzsākta netīra melu kampaņa...

„Es joprojām gaidu, kad cilvēki netiks šķiroti un diskriminēti tikai tāpēc, ka izvēlas brīvprātīgi neinjicēt savā organismā kaut ko, kas nav un nevar būt obligāts, jo ir eksperimentāls,” ar šādiem vārdiem sava koncerta sākumā skatītājus uzrunāja izcilais pianists Vestards Šimkus. Šis teikums izraisīja, kā tagad mēdz teikt, šitstormu (shitstorm, sūdu vētra – angļu val.), kas gāzās pāri mūziķim.

„19% Latvijā izpīpēto cigarešu ir kontrabanda. Arī tie pasūtījuma slepkavas iebrauc caur Latvijas robežu, nosit advokātu ar dēli, nošauj futbolistu un atkal aizbrauc prom. Vai mūsu robeža ir caura kā siets?” – intervējot iekšlietu ministri Mariju Golubevu („Attīstībai/Par”), jautā kolēģis Imants Vīksne. „Šis ir tendenciozi uzdots jautājums,” atbild Golubeva, „nē, mūsu robeža nav caura kā siets.” Ar apzīmējumu „tendenciozi uzdots jautājums” parasti tiek ievadīta doma, ka vispār jau nav, ko atbildēt...

„Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa parakstītais politiskais paziņojums* par lesbiešu, geju, biseksuāļu, transseksuāļu un citu seksualitāšu kopienas tiesībām nav juridiski saistošs,” intervijā kanālam „Rīga TV24” lielo noslēpumu atklāja Valsts prezidents Egils Levits. Tas esot bijis „nostājas jautājums”, un tas iepriekš nebija jāsaskaņo. Nuja, privātpersona Kariņš publiski pauda savu privāto nostāju, iegrūžot valsti divdomīgā situācijā. Šoreiz klusēšana būtu bijusi kā zelts, bet sanāca kārtējā govs pļeka.

„Ontūn, Ontūn!” – otrpus ceļam sauc Praņa, jo vajag iet pēc meijām, bet Ontūns aizgājis pie Staņislava – noprovēt alu. Tā ir svēta lieta, tā noprovēšana, jo var taču gadīties, ka uz Jāņiem būs negaršīgs alus. Tiešām? Nē, tā nu gan nekad nav bijis. Staņislava alus vienmēr bija dzirkstošs un apiņoti stingrs. Redzu, ka pāri Latgalei un Rušonai karsti peld baltputu mākoņi, un kāds arī iekrīt Staņislava alus mucās. Silti plūst manas bērnības vasara.

Uzreiz pēc Latvijas Republikas okupēšanas 1940. gada 17. jūnijā sākās aresti un deportācijas. Sarkanā armija – saskaņā ar PSRS un LR 1939. gadā noslēgtajiem militārajiem līgumiem – Latvijā jau atradās ar pilnām tiesībām un nekaunīgu labsajūtu. Tie bija tūkstošiem militāristu un „brīvā līguma darbinieku” kopā ar ģimenēm. Arestu un deportāciju augsne jau bija sagatavota. Latvijas Republikas iznīcināšana sākās strauji un nenovēršami.

„Ja valsts kontrolieris ir tik principiāls, kādēļ viņš nerosina atlaist visu valdību, kas izplata sagrozītu, melīgu un divdomīgu informāciju? Nav ne dzirdēts, ne lasīts, ka Valsts kontrole būtu kaut ko aizrādījusi valsts augstākajām amatpersonām par šādu muldēšanu. Bet vēstule ar jautājumiem, kas tiek uzdoti valdošajiem, izrādās, ir „toksiska”, savukārt vēstules parakstītāji – gandrīz vai valsts nodevēji!” – tā izpaužas politvērotāji sociālajos tīklos.

Mana vecmamma Eleonora nekad nestāstīja par to, kas bija noticis Sibīrijā. Nezinu, kāpēc. Varbūt tāpēc, ka gribēja aizmirst. Bet rētas nav iespējams aizmirst – it sevišķi, ja tās ieplēstas dvēselē. Kārlim laimējās: viņa vecmamma atklāja notikušo.

„Kas ir „naida runa”?” – jautā juriste un tiesību zinātņu doktore Baiba Rudevska. „Tas ir neskaidrs, izplūdis un subjektīvs jēdziens, kura attiecināšana uz konkrētiem gadījumiem ir atkarīga nevis no objektīviem kritērijiem, bet no „aizskarto” personu un tiesībsargājošo iestāžu subjektīvās uztveres. Tātad kāda cilvēka subjektīvā aizvainotība kalpos par pamatu tam, lai kādu citu cilvēku, kurš izmantojis savu vārda brīvību, sauktu pie kriminālatbildības?”

„Vēlos patiešām izteikt ļoti lielu atzinību Ilgai Šuplinskai. Viņa ir bijusi tāds simbols tam, kā ir jācīnās par savu nozari. JKP turpinās šo darbu, aizsāktās reformas,” Jaunās konservatīvās partijas boss Jānis Bordāns kvēli deklamē slavinošu dzeju savai partijas biedrenei Ilgai Šuplinskai, pie reizes palūdzot pamest ministres amatu – acīmredzot tāpēc, ka viņa ir bijusi simbols cīņai par nozari. Ne mazāk neloģiska ir citas ministres atnākšana – vēsturniece un filoloģe Marija Golubeva („Kustība Par”) nu komandēs iekšlietu orgānus.

„Māsa pateica, ka vairs nevēlas mani redzēt savās mājās, un piekodināja, lai es nedomāju tuvoties viņas bērniem,” valdot asaras, stāsta kāda sieviete. Viņa, neticot pretkovida vakcīnu pozitīvajam iedarbīgumam un jēgai, jau sen izvēlējās iet nevakcinēšanās ceļu. Viņas māsa – tieši pretēji – ir dedzīga vakcinēšanās atbalstītāja. Nu ģimene ir sašķēlusies. Izskatās, ka uz ilgu laiku. Un tas nav vienīgais šāds gadījums.

„Vai kādreizējos čekas ziņotājus varētu dēvēt par trauksmes cēlējiem?” – vientiesīgi pajautāja kāds politikas vērotājs. Domāju, ka noteikti varētu. Jo viņi taču ziņoja par novērotajiem pārkāpumiem, palīdzot tos novērst, pirms nodarīts kaitējums sabiedrības interesēm. Kādi bija pārkāpumi un kāda bija sabiedrība, kas bija jāpasargā no kaitējuma – tas, protams, cits jautājums, tāds mazliet ideoloģiski iesmirdis. Bet mehānisms bija skaidrs: slepus ziņot.

No līdzekļiem, kas bija paredzēti kovida seku mazināšanai, tika finansēta valsts pētījumu programma (VPP), taču joprojām nav skaidrības par rezultātu izmantojumu dzīvē, tā secina Valsts kontrole (VK). Finansējums bija gandrīz pieci miljoni eiro, un pētījumi bija jāpabeidz pērnā gada nogalē, taču lielākā daļa projektu īstenotāju lūdza pagarinājumu. Līdz šim mirklim ir pabeigts tikai viens projekts – „Drošu tehnoloģiju integrācija aizsardzībai pret Covid-19 veselības aprūpes un augsta riska zonās”.

„PRO programma: mantojumus ar vērtību līdz 50 000 neapliksim ar nodokli, nosakot tālāk pakāpeniski nodokļa soļus: 1. pakāpes radiniekiem mantojot no 50 līdz 100 tūkstošiem, – 3%, bet mantojumu vērtību virs 200 000 no personām, kas nav radinieki, apliksim ar vismaz 49% nodokļa likmi,” sociālajos tīklos ar vispārējas komunistiskas laupīšanas programmu padižojās Mārtiņš Kossovičs, viens no politpulciņa „Progresīvie” līderiem.

„Labdien! Policija šajā vietā atradās, lai uzraudzītu sabiedrisko kārtību, nevis lai izgaismotu apkārtni. Apgaismojums parkā ir nodrošināts tāpat. PSRS simbols ir sirpis un āmurs līdz ar piecstaru zvaigzni. Zvaigzne viena pati nav uzskatāma par PSRS simbolu,” paskaidroja Valsts policijas rakstvedis, atbildot uz manu jautājumu par izpalīdzīgo apgaismošanu, ko vērīgi ļaudis pamanīja naktī no 9. uz 10. maiju pie „uzvaras” pieminekļa.

„Vai jūs jau nolikāt ziedus?” – jautā žurnālists Ansis Bogustovs (TV24) kādai sievietei, kas atnākusi apraudzīt Pārdaugavas nepareizi nodrāzto zīmuli. „Što?” – viņa, izdzirdējusi kaut kādu nepazīstamu skaņu savirknējumu, atbild ar pretjautājumu. Neviens – neviens! – no žurnālista uzrunātajiem 9. maija „svinētājiem” pat attālināti nebija iepazinušies ar latviešu valodu, nerunājot nemaz par to, ka viņi varētu izprast vai pateikt dažus vārdus latviski.

„Ar uzkāpjošo Uzvaras Dienu!” – Latvijas krievu savienības (LKS) „sejugrāmatas” lapā gavilē šīs politsektas adepti. Protams, krieviski (С наступающим Днем Победы!). Protams, gavilē ar patiesas uzvaras garšu zobos, kad sagrābts labs kumoss: no Rīgas domes ir izrauta atļauja 9. maijā oficiāli iedzert šņabi un uzēst pončikus Pārdaugavas karātavu laukumā.

Tik daudzi vārdi ir izbalējuši. Vienkārši pazuduši. Daudzi šo vārdu īpašnieki atmiņu kladēs tomēr atstājuši krāsainus ierakstus. Tikpat daudzi – lūkojas uz mums ar viedu smaidu, kas spoguļojas Viņsaules ezeros. Nez, ko viņi domā, redzot mūsu ikdienas steigu un kavēšanos, mīlestību un paviršību, kļūdas un uzvaras?... Lasu visus 138 vārdus un apjaušu: ir pagājis tikai 31 gads kopš Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, un tās dienas – 4. maija – prieka asaras jau sen nožuvušas, pārvēršoties kairinošos sāls graudiņos...

„Jūs esat pamuļķi, kuri neko nesaprot no medībām,” – aptuveni tāda ir doma, ko nemedniekiem cenšas „atnest” mednieki. Protams, ne visi. Daudzi. Un no šiem daudzajiem īpaši izdalās tie, kuri par varas makti bīda sev izdevīgus grozījumus Medību likumā. Tos šodien, 29. aprīlī, paredzēts skatīt Saeimas plenārsēdē.

„Šo datumu atcerēsimies – tas nozīmē, ka ar 23. aprīlī Latvijā sākas reāli slepkavošanas mēģinājumi homofobisko ideju vārdā. Tas ir likumsakarīgs process valstīs, kur pie varas ilgstoši ir konservatīvie politiskie grupējumi, kas tandēmā ar baznīcu un postsovjetisko oligarhu finansētajiem politiskiem spēkiem, cenšas pārvērst valsti par tumsonīgu dogmu diktatūras zonu,” saglabājot oriģinālo rakstību, citēju komunikāciju zinātnes ekspertes Sandras Veinbergas kārtējo domgraudu.

Ar Jāni iepazinos 1982. gadā, kad pasaules gaismu ieraudzīja Jura Podnieka filma „Strēlnieku zvaigznājs”. Tobrīd strādāju laikraksta „Padomju Jaunatne” redakcijā, un filmas veidotāji bija ieradušies pie mums, lai izstāstītu par to, kā tapa „Strēlnieki”.