„Pretestības nebija,” apgalvo teju visi vēsturnieki, kuri analizē 1940. gada notikumus Latvijā. Agri no rīta 1940. gada 15. jūnijā PSRS iekšlietu karaspēka speciālās vienības uzbruka trim robežposteņiem Latvijas austrumos, nogalinot trīs robežsargus, robežsarga sievu un dēlu, bet desmit robežsargus un 27 civilpersonas sagūstīja un aizveda. Sākās Latvijas Republikas okupācija.
16. jūnijā LR saņēma PSRS ultimātu, kurā pieprasīja Latvijas valdības atkāpšanos un PSRS karaspēka ielaišanu Latvijas teritorijā - neierobežotā skaitā. 17. jūnijā Latvijā ienāca sarkanarmijas 121. un 126. strēlnieku divīzija un tanku brigādes.
Vienos dienā tanki sasniedza Rīgu. Latvijā ienāca deviņas divīzijas ar 90 tūkstošiem sarkanarmiešu. Baltijas valstis pārpludināja 435 tūkstoši krievu okupantu. Okupācija tika pabeigta.
Pretestība okupantu varai sākās ne uzreiz, jo cilvēki paklausīja aicinājumiem ievērot mieru, kaut arī skaidrības bija maz. Bet tad sāka izplatīties ziņas par represētajiem, izsūtītajiem un pazudušajiem. 1940./41. gadā Latvijā arestēja, nogalināja un represēja 26 000 Latvijas iedzīvotāju. Masveida slepkavības, ko organizēja krievu okupanti, notika Baltezerā, Stopiņos, Katlakalnā, Dreiliņos, Rīgas Centrālcietumā... Litenē nogalināja daudzus Latvijas armijas virsniekus un karavīrus.
„Politiskās represijas pret Latvijas iedzīvotājiem sākās uzreiz pēc 17. jūnija,” savulaik rakstīja vēsturnieks Uldis Neiburgs. Krievu okupācijas vara Latvijā apcietināja 3353 cilvēkus, lielākoties tās bija LR amatpersonas. Absurdās apsūdzības balstījās uz KPFSR kriminālkodeksa 58. pantu, paredzot sodus par „kontrrevolucionāriem noziegumiem” un „dzimtenes nodevību”. Acīmredzot krievu okupanti par „dzimteni” jau izsenis uzskatīja arī Latvijas Republiku...
Līdztekus notika privātīpašuma nacionalizācija (lasi - laupīšana), bez atlīdzības atsavinot rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumus, bankas, namīpašumus, viesnīcas, slimnīcas, aptiekas. Nacionalizāciju (izlaupīšanu) krievu okupanti pabeidza 1941. gada sākumā.
Pretošanās kustība 1940./41. gadā veidojās spontāni, un tai piemita ne tikai individuālas, bet arī organizētas izpausmes. Tolaik abi režīmi (Staļina un Hitlera) - nomainot viens otru - īpaši nežēlīgi vērsās pret tiem, kuri mēģināja tiem pretoties.
Uldis Neiburgs rakstīja (IR): „Pretošanās kustībā aktīvi iesaistījās skolu jaunatne. 1941. gada 13. maijā notika kopēja skolu jaunatnes organizēta akcija, kad vienlaikus Rīgā, Jelgavā, Cēsīs, Bauskā un citās pilsētās izplatīja ap 5000 pretpadomju uzsaukumu. Nelegālās darbības pieredzes trūkuma un padomju drošības iestāžu metožu efektivitātes dēļ lielāko daļu pretošanās kustības dalībnieku apcietināja un sodīja ar nāvi vai vairākiem gadiem ieslodzījuma nometnēs PSRS attālos rajonos, no turienes dzimtenē atgriezās tikai nedaudzi.
Šī laika posma pretošanās kustības vēsture līdz šim dziļāk pētīta atsevišķu nelegālo pagrīdes organizāciju (Latvijas nacionālais leģions, „Tēvijas sargi” u.c.) darbības kontekstā un ir aktualizēta, arī apzinot 1940.-1941. gada padomju represiju upurus, taču sabiedrības plašākā apziņā šo pirmo pretošanās kustības dalībnieku vārdi ir zināmi nepietiekami.
Šis fakts acīmredzot kalpo par pamatu tam, ka mūsdienu vēstures pētniecībā un sabiedrības kolektīvajā atmiņā 1941. gada vasarā norisinājušās nacionālo partizānu cīņas nav pietiekami novērtētas un nereti kļūdaini tiek jauktas ar pašaizsardzības vienību darbību, kuru mērķi, uzdevumi un aktivitātes bija atšķirīgas.”
Gada laikā pēc krievu okupācijas sākuma izveidojās nacionālās pretošanās kustība ar vairākām organizācijām, to darbības ieroči bija okupācijas varas rīkojumu sabotēšana, nelegālu uzsaukumu izplatīšana un visaptveroša gatavošanās bruņotai cīņai par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Tādu organizāciju veidošanās pamatā bija tautas vairākuma nepatika pret padomju varu, tās meliem un nežēlību.
Latviešu partizānu vienības, pirms vēl sarkanarmija 1941. gada jūnijā atkāpās uz PSRS, uzsāka kaujas ar krieviem, cenšoties aizkavēt Latvijas iedzīvotāju deportācijas, materiālo un mākslas vērtību izvešanu uz PSRS. Partizānu karš prasīja vairāku simtu cīnītāju dzīvības, taču latviešu partizāni paguva iznīcināt ap 800 krievu armijas karavīru un paņemt gūstā ap 1500 okupantu bruņoto formējumu dalībnieku, tostarp - kolaborantu.
Šodien, 22. jūnijā, mēs atceramies latviešu pretošanās kustības dalībniekus, kuri pirmie stājās pretim krievu okupantiem 1941. gadā. Pretošanās kustība, kas sāka veidoties 22. jūnijā un turpinājās pēc tam - pēc Vācijas un PSRS kara sākuma, ir svarīgākais notikums, ko der atzīmēt. Jo divu totalitāru varu karš nav mūsu karš. Mūsējais ir tas, ko uzsāka nacionālie spēki, pretojoties vispirms krievu varai, pēc tam - vācu varai.