Latvijas vēstnieks Beļģijas Karalistē Andris Razāns 30. maijā vērsās Beļģijas Ārlietu ministrijā ar diplomātisko notu, protestējot pret ieceri noņemt (pārvietot, likvidēt u.tml.) latviešu karagūstekņiem veltīto pieminekli „Latvijas stāvstrops brīvībai”. Šis piemineklis kopš 2018. gada septembra atrodas Beļģijas pilsētā Zedelgemā, un tā bija beļģu pašvaldības iecere – izveidot šādu pieminekli sadarbībā ar Latvijas Okupācijas muzeju.
2018. gadā latviešu karagūstekņiem veltīto pieminekli „Latvijas stāvstrops brīvībai”, piedaloties daudziem vietējiem iedzīvotajiem, svinīgi atklāja Zedelgemas pilsētas galva Annika Vermelena, LR vēstniece Beļģijā Ilze Rūse un Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdētājs Valters Nollendorfs.
Taču kāds Ļevs Goļinkins par leģionāru pieminekli publicēja paskvilu žurnālā „Paris Match Belgique”, citējot galveno holokausta biznesmeni, Simona Vīzentāla centra runasgalvu Jefremu Zurofu, kurš - kā vienmēr - apgalvoja, ka leģionāriem veltītais piemineklis zaimojot nacisma upuru piemiņu. Ebreju propagandonam pievienojās beļģu kreisie politiķi, atkārtodami mantru par „latviešu nacistiem”.
Pērn tika sarīkota starptautiska konference, lai izvērtētu vēsturisko faktu par 12 000 latviešu leģionāru atrašanos Zedelgemas karagūstekņu nometnē, kaut arī viss jau ir ticis izvērtēts neskaitāmas reizes. Diskusijas bija garas un neauglīgas, beigu beigās Latvijas vēstures pētnieki - Didzis Bērziņš un Mārtiņš Kaprāns - bez īpašas cīņas piekāpās paneļdiskusijas dalībnieku spiedienam un pēcāk parakstīja konsensa atzinumu, kurā bija lēmums aizvākt pieminekli.
Tas gan bija savādi, jo Okupācijas muzejs, kura iniciatīva bija izveidot šo pieminekli, tomēr bija savācis ziedojumos ap 50 000 eiro. Tātad šī nauda aiziet, kā mēdz teikt, pa pieskari?
Minētais atzinums bija pazemojošs latviešiem. Kaut arī paneļdiskusijas dalībnieki atzīmēja, ka pretstatā visām citām brīvprātīgajām SS vienībām latviešu leģions netika uzskatīts par kriminālu organizāciju ne no Nirnbergas Starptautiskā militārā tribunāla puses, ne no ASV Pārvietoto personu komisijas puses, tomēr tie paši runātāji apgalvoja, ka daļa leģiona kareivju pirms tam bijuši policijas bataljona dalībnieki un, būdami tur, esot veikuši noziegumus, bet pēc tam „formāli iestājās leģionā”. Turklāt Latvija bijusi daļa (!) no Padomju Savienības. Piedodiet, bet kā latviešu leģionāri varēja ietekmēt Latvijas iestāšanos (vai neiestāšanos) Padomju Savienībā?
Kaut gan viss teiktais bija klajas muļķības, ko varēja apgāzt ar konkrētiem vēsturiskiem faktiem, Latvijas puses panelisti nezin kādēļ īpaši necentās to darīt...
Pēc pērnā gada paneļdiskusijas runas par pieminekli noklusa. Taču nepazuda pavisam. Zedelgemas pašvaldība nupat paziņoja par savu lēmumu noņemt pieminekli, nesaskaņojot šo lēmumu ar Okupācijas muzeju. Latvijai tas nebija un nav pieņemami. Iesaistījās Latvijas Ārlietu ministrija, kas šobrīd no Beļģijas gaida precīzu informāciju par pieminekļa turpmāko likteni, kā arī aicina ar pieminekli saistītos jautājumus Zedelgemas pašvaldībai risināt sadarbībā ar Latvijas Okupācijas muzeju.
26. maijā Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs nosūtīja vēstuli Flandrijas ministru prezidentam, atkārtoti aicinot organizēt profesionālu Baltijas, Beļģijas, Polijas un citu Rietumeiropas valstu vēsturnieku diskusiju par pieminekļa vēsturisko kontekstu.
Ārlietu ministrijas preses sekretārs Jānis Beķeris piebilda, ka iepriekšējā diskusija (pērnā gada decembrī) nevainagojās ar panākumiem, jo netika piedāvāti skaidri un konkrēti pieminekļa nākotnes risinājumi, tāpat nebija saprotams, kāpēc netika lemts par jaunas skaidrojošas plāksnes uzlikšanu uz pieminekļa.
Pērnā gada 10. decembrī, reaģējot uz aicinājumu noņemt pieminekli, Latvijas ārlietu ministrs Rinkēvičs nosūtīja vēstuli Beļģijas Karalistes premjerministra vietniecei un ārlietu, Eiropas lietu, ārējās tirdzniecības un federālo kultūras iestāžu ministrei Sofijai Vilmesai, paužot bažas par notikumiem Zedelgemā un lūdzot ministri pievērst jautājumam pastiprinātu uzmanību.
Vēstulē Rinkēvičs arī izteica dziļu nožēlu par iepriekšējās starptautiskās vēsturnieku grupas rekomendācijām pieminekli pārvietot. Tika izteikts pieņēmums, ka Zedelgemas pašvaldība ir dezinformācijas un agresīvas nomelnošanas kampaņas ietekmēta, proti, ka ir spēki, kuri ļaunprātīgi izmanto šādas kampaņas, lai sasniegtu savus ģeopolitiskos mērķus.
Beķeris piebilda, ka ārlietu dienesta mērķis ir panākt, ka tiek nodrošināta cieņpilna un objektīva attieksme pret Latvijas valsts un tautas vēsturi, kā arī to simbolizējošām piemiņas zīmēm un pieminekļiem.
Katrā ziņā spiediens uz Zedelgemas pašvaldību acīmredzot ir bijis tik liels, ka ar skaidrojošās plāksnes noņemšanu vien nepietiks. Protams, ir bažas, ka pieminekli var vienkārši nojaukt. Tomēr Jānis Beķeris ir optimistiskāks: viņš uzskata, ka viens no iespējamajiem rīcības variantiem ir pārvietot pieminekli uz vietu, kur savulaik atradās latviešu karagūstekņu nometne. Turklāt ir cerības, ka nākamajā vēsturnieku diskusijā taps izvirzīti iespējamie risinājumi cieņpilni saglabāt latviešu leģionāru piemiņu.
To pilnīgi skaidri savulaik izgaismoja Okupācijas muzejs: „Nepieciešams uzsvērt, ka Otrā pasaules kara laikā okupācijas varas iestādes Latvijā īstenoja prettiesisku mobilizāciju. Vairums latviešu karavīru nonāca Vācijas bruņoto spēku rindās piespiedu kārtā. Svarīgi, ka latviešu leģionāri nekad nebija SS organizācijas locekļi. Piemineklis „Latvijas stāvstrops brīvībai” neglorificē nedz SS kopumā, nedz Waffen-SS. Tajā nav lietoti politiski simboli.
Piemineklis veltīts vienīgi latviešu karagūstekņiem, kas atradās Zedelgemas nometnē ļoti grūtos apstākļos. Diezgan liels skaits ieslodzīto slimoja un mira. Nav pamata apgalvojumiem, ka Zedelgemas gūstekņi kā kopums būtu saistīti ar kara vai genocīda noziegumiem. Beļģijas vicepremjers un tieslietu ministrs Vincents van Kvikerborns pilnīgi pareizi norādījis, ka aizdomas par jebkādiem noziegumiem ir jāizmeklē pienācīgā veidā. Jebkādas kolektīvas vainas piedēvēšana latviešu karavīriem nav korekta.”
Šo domu poētiski un emocionāli apstiprināja arī pieminekļa autors tēlnieks Kristaps Gulbis: „Zedelgemas nometnē bija gandrīz 12 000 latviešu karavīru. To skaits ir līdzvērtīgs bišu skaitam stropā. Mana ideja ir piemineklī apvienot kopīgās eiropeiskās vispārcilvēciskās vērtības un visiem eiropiešiem saprotamu simbolu valodu ar tikai Latvijai īpašo un vizuāli raksturīgo. Latvijas bišu saime Flandrijas zemē. Bišu saime ir tauta. Strops ir viņu valsts. Ar savu armiju, ar likumiem un kārtību. Bites ir miermīlīgas - tās pašas nevienam neuzbrūk. Tās aizstāv, cīnās un mirst par savu stropu, saimi, brīvību.”
Ņemot vērā Krievijas karu Ukrainā, šī mūsu leģionāru pieminekļa aizstāvība kļūst aizvien nozīmīgāka: latvieši aizstāvēja savu zemi pret krievu pārspēku un zvēriskumu. Tāpat kā ukraiņi to tagad dara. Un mums tāpat tagad jāaizstāv latviešu leģionāri un viņu piemiņa.
