„Beidzot mums, latviešiem, ir tauta, ko mīlēt no visas sirds, nepietēloti, raudāt ar raudošajiem, priecāties ar priecīgajiem,” raksta dzejnieks Jānis Rokpelnis. Piekrītu, un šīs izjūtas manī ir joprojām. Un būs. Ukrainas vārds nu ir kā cilvēcības tests ikvienam. Tas parāda, cik dziļa (vai sekla) ir mūsu izpratne par labo un ļauno.
Saņemu daudz vēstuļu par šo cilvēcības izpratni. Un daudzas no tām vienkārši šokē. No Latvijas mazpilsētas man atrakstīja kāda sieviete, kuras īsto vārdu neminēšu - viņai tur vēl jādzīvo. Saukšu viņu par Antru.
„Labvakar, Elita! Mūsu nekritiskā tolerance pret krievvalodīgajiem var mums maksāt ļoti dārgi, un ir pēdējais laiks radikāli ko mainīt. Jūsu viedoklis par to, ka jālikvidā partija ar nosaukumu „Latvijas krievu savienība”, būtu ļoti labs sākums, un ir pēdējais laiks to darīt.
Vēlos jums izstāstīt par raizēm, kas ir daudzos latviešos, bet nevaram to izteikt tā, lai mēs tiktu sadzirdēti, saprasti.
Es dzīvoju mazā novadā. Tas ir diezgan latvisks, te ir arī baltkrievi, ukraiņi, krievi. Parsvarā viņi sabiedrībā runā latviski, lielākoties visi dzimuši un uzauguši Latvijā. Iepriekš nebiju manījusi latviešu nīšanu vai Putina atbalstīšanu. Bet karš Ukrainā norāva visas maskas. Ārprāts, kas nāk ārā no tiem cilvēkiem: pie kara Ukrainā esot vainīgi ukraiņi, NATO un Eiropa, un viss, ko krievu armija tur dara, esot feiks, un paši ukraiņi ir vainīgi, jo provocējuši krievus utt.
Pats trakākais, ka viņi te gaida Putina krievus, grib, lai atjaunojas Padomju savienība, slavina Putinu un Lukašenko. Pilnīgi bezjēdzīgi šiem cilvēkiem kaut ko skaidrot. Viņiem nav žēl, ka ukraiņus nogalina un izvaro, bet viņu mājas - noposta.
Ja pie mums būtu šāda Ukrainas situācija, skaidrs, ka šeit dzīvojošie krievi norādītu uz mums kā ienaidniekiem. Internetā krievi raksta zaimus par Latviju un tās valdību. Jā, es arī ne vienmēr atbalstu valdības lēmumus, bet Latvija ir mana dzimtene, mana valsts, un es noteikti vairs negribu krievu okupāciju. Protams, valdība zaudēja popularitāti saistībā ar mēģinājumiem apkarot kovidpandēmiju. Mūsu valdībā ir daudz kas jāmaina, bet noteikti nedrīkst pieļaut prokrievisko partiju iekļūšanu valdībā. Visas šīs prokrieviskās partijas ir bumbas ar laika degli, tās turpinās šķelt mūsu tautu un sēt naidu pret Latviju.
Bet mūsu valdībai beidzot jāsāk strādāt tautas interesēs, jo tas, ka daudzi latvieši ir noticējuši krievu propogandai, ir arī mūsu valdības nopelns. Beidzot jāpieņem stingrāka nostāja gan par ienaidnieka propagandas izplatīšanas iespēju izslēgšanu, gan naidīgo tautas šķēlēju izteiksmes ierobežošanu.
Es ļoti ceru, ka jums un mums visiem kopā izdosies savā zemē saglabāt savu tautu un savas tautas vērtības, lai varētu dzīvot mierā.”
Antra ļoti vienkārši un saprotami izstāstīja savas izjūtas un vērojumus. Piebildīšu, ka novads, kurā dzīvo Antra un viņas ģimene, neatrodas kaut kur pie Krievijas robežas - šajā novadā dzīvojošos nekādi nevar ietekmēt Krievijas raidtorņi, jo novads ir meklējams Latvijas vidienē. Tātad pirms tam snaudošā 5. kolonna pacēla savas indesgalvas tieši tad, kad sajuta kara noziedznieka Putina „varenību”.
Skumjākais un neizprotamākais ir tas, ka naidpilnā attieksme ne tikai pret latviešiem, bet arī pret ukraiņu bēgļiem tiek izrādīta arvien biežāk. Lūk, vēl kāds sociālo tīklu ieraksts, ko citēšu pēc atmiņas.
„Bruņinieku un Tērbatas ielas stūris. Sieviete puķainā lietusmētelī man pienāk klāt un jautā, uz kuru pusi jāiet, lai tiktu uz Bruņinieku ielu 10A. Viņa meklējot palīdzības centru ukraiņiem. „Tikai, lūdzu, atvainojiet, ja tas jūs kaut kā aizskar,” viņa saka. Kāpēc lai tas mani mani aizskartu? Slava Ukrainai, es saku. Sieviete sāk raudāt. „Paldies dievam, ka jūs tā,” viņa teic, „cilvēki bieži paliek dusmīgi un lamājas, kad saku, ka esmu no Ukrainas.” Apskaujamies. Tagad jāraud man. Aiz kauna.”
Kam, tieši kam vēl ir jānotiek, lai tas, ko krievu okupanti veic Ukrainā, aizietu līdz katra - katra! - cilvēka izpratnei, smadzenēm, sirdij? Fotogrāfijas, kas redzamas ik dienu un rāda kara šausmas Ukrainā, nav nekādi kadri no Holivudas „bojevika”, kas aizmirstas jau pēc brīža. Tur iet bojā dzīvi cilvēki - gan no aviobumbām un lodēm, gan no bada un slāpēm. Tur tiek slepkavoti nevainīgi dzīvnieki. Tur tiek sagrautas kultūras vērtības.
Ja šeit šie bandīta Putina un viņa slepkavu aizstāvji kaut uz mirkli iedomātos, kā tas ir - dzīvot un mirt karā, vai viņi rimtos ar uzbrukumiem, kas vērsti pret ukraiņiem?
Domāju, ka ne. Empātija ir izslēgta. Šie „aizstāvji” ir vai nu galvā slimi cilvēki, vai nu noziedznieki. Abos gadījumos - viņi ir izolējami no sabiedrības. Pagaidām gan neredz mūsu policijas un drošības iestāžu izteiktu aktivitāti, novēršot šo valsts ienaidnieku rosīšanos.
Bet mēs - ko mēs varam? Palīdzēt, dot darbu un pajumti, samīļot un ziedot... Reizēm arī tā ir par maz, un tu jūties tik bezspēcīgs. Aiz kauna, ka nespēj aizstāvēt. Ka nespēj izbeigt vietējo indesgalvu ņirgas. Un tad mūs mierina vienīgi tas, ka nu ir „tauta, ko mīlēt no visas sirds, nepietēloti, raudāt ar raudošajiem, priecāties ar priecīgajiem”. Tā ir tik gaiša sajūta, ka šķiet - nu jau būs gaismas uzvara pār tumsu. Nu jau būs.