„Tā ir nacisma vispretīgākā forma – krievu nacisms,” nesen tīmeklī izteicās kāds Krievijas politikas vērotājs. Viņš salīdzināja to ar vācu nacismu, kas esot bijis ar savu estētiku – ļaunuma estētiku. Tā esot izpaudusies ne tikai skaistās uniformās, bet pat skaidrojumos, kāpēc, piemēram, jānogalina skaisti.
Šāda estētika, protams, ir perversa, bet tad viņš pateica par saviem tautiešiem: „Mēs pat ļaunumu nevaram „izpildīt” ar glanci, mums viss ir sūdos, viss ir smirdošs un sačurāts. Mēs bailēs apgalvojam, ka „mūsu tur nav”, bet - ja esam, tad „atbrīvojam”. Ko mēs atbrīvojam?! Kad sabombardējam pilsētas, mēs sakām - tie nebijām mēs. Kad izvarojam sievietes un bērnus, mēs sakām - tas ir ukraiņu „darbs”. Mūsu tanki ir grabažas, mums izsniedz pusgadsimtu vecas karabīnes, mūsu formastērpi ir lupatas, bet bruņuvestes - no plastmasas. Un mēs paši uzvedamies kā pēdējie mēsli.”
Ne viens vien politikas vērotājs - vienalga, vai viņš atrodas Krievijā vai ārpus tās - atzīst, ka galvenais nacistiskā noziedznieka Putina resurss un ierocis ir nevis nafta un gāze, nevis miljardi dolāru, ko par šīm dabas bagātībām saņem bandītiskā valsts, bet gan - bars. Divkājainu lopu bars. Pakļāvīgs un ubadzīgs. Un to nesaka kaut kādi „ukronacisti”, „fašistiskie pribaltijci” vai „natovci”. To saka paši krievi. Par sevi, saviem tautiešiem: „Šis bars būs gatavs ēst zemi un iet uz nokaušanu. Tik ilgi, cik viņiem pateiks. Tāpēc, ka „tā vajag”.”
Var tikai apbrīnot gadu desmitiem modelētās propagandas spēku, kas iespaidojis miljonus: cilvēki ir gatavi iet bojā par neko. Nevis simti vai tūkstoši, bet miljoni cilvēku. Zināmā mērā tā ir atlase: marksistiskā „spice”, sākot ar 1917. gada „proletārisko revolūciju”, ir mērķtiecīgi iznīcinājusi krievu aristokrātiju, pēc tam - zinātniekus, kultūras darbiniekus un militāristus, pēc tam - saimnieciski talantīgos, vēl pēc tam - visus pārējos, kuri bija izglītoti cilvēki un kuriem galvā bija iekārtotas smadzenes. Jo tādi nebija vajadzīgi. Bija nepieciešami citi - kuri pēc pirmā uzkliedziena sāk ēst zemi un brīvprātīgi iet uz nokaušanu.
Tāda masa Krievijā tagad ir uzaudzināta. Tās galvenās iezīmes: bezsmadzeņu neprāts un amoralitāte kā norma. Atzīšos, manī vēl mājoja naivums, kad noziedznieks Putins izsludināja „daļēju mobilizāciju”: tagad nu gan krievu tauta pavērsīsies pret saviem apspiedējiem un padzīs tos no iesēdētajiem krēsliem. Nekā nebija! Krievu tauta maķenīt paraudāja un aizgāja slepkavot ukraiņus, jo - „tā vajag!”, un tas turpinājās ar vēl lielāku ļaunumu un trulumu. Tas ir krievu nacismam raksturīgi: pamatojums masu slepkavībām nav nepieciešams, ir vajadzīga tikai pavēle no prātā sajukuša vadoņa. Un sliktākais ir tas, ka nekas jau nemainīsies: esošo vadošo noziedznieku nomainīs kāds cits noziedznieks, bars turpinās ēst zemi un iet uz nokaušanu, pa ceļam slepkavojot visus, kas pagadās pa rokai.
Pagaidām mēs dzīvojam relatīvā mierā un drošībā. Pagaidām. Bet šī situācija var mainīties ļoti strauji. Tāpēc izbrīna lielas sabiedrības daļas noraidošā attieksme pret valsts aizsardzības dienestu (VAD), kas patlaban atrodas vien projekta stadijā. Saeimas Juridiskais birojs iepriekš kritizēja sagatavotā likumprojekta kvalitāti, un uz otro lasījumu VAD likumprojektā tika iesniegti aptuveni 100 priekšlikumu. Bet visu var mainīt, uzlabot un pilnveidot - ar domu, ka šādam dienestam ir jābūt un ka izpratne par to pirmām kārtām jāiekļauj izglītības sistēmā. Nevis - ka tas ir nevajadzīgs, jo, redz, nabaga puisīšiem ar kleinām rokām, kas radušas celt tikai mobilos tālruņus, būs grūti, un vispār - lai par mūsu drošību gādā algotņi!
Ja turpināsim kultivēt šo nespējnieku „filozofiju”, kas patiesībā ir pretvalstiska, var gadīties, ka krievu ļaunuma estētika nebūs vairs tikai teorētisks lielums, bet gan - praktisks. Ar visām šausmām, kas šajā estētikā iederas. Ja tie 14. Saeimas deputāti, kuri vismaz daļēji saglabājuši kaut kādu izpratni par valsts aizsardzības principiem, steigšus neķersies pie VAD veidošanas, var notikt nelabojamais. Un tad jau būs gluži vienalga, vai ļaunums mūs un mūsu Latviju pārklās ar estētisku glanci vai ar netīru smirdoņu.
