Iedegsim sveces par "Solidaritāti" un drosmīgajiem poļiem

© Reuters/Scanpix

Polijā ir ieviests karastāvoklis – šāda ziņa sagaidīja Polijas iedzīvotājus agrā, aukstā 1981. gada 13. decembra rītā. Polijas valdību toreiz vadīja armijas ģenerālis Vojcehs Jaruzeļskis. Viņš izveda tankus pilsētu ielās, ieviesa stingru kontroli, cenzūru, apcietināja tūkstošiem cilvēku un aizliedza kustību „Solidaritāte”. Taču šis karastāvoklis tikai paātrināja komunistu režīma sabrukumu Polijā un visā Austrumeiropā.

Polijas Tautas Republika bija lielākais Padomju Savienības satelīts Eiropā tieši sava ģeogrāfiskā stāvokļa, iedzīvotāju skaita, ekonomisko un dabas resursu dēļ. Vienlaikus Polija bija arī nemitīgu raižu objekts PSRS valdībai: poļi bija (un joprojām ir) brīvību mīloša un lepna tauta, un bija neiespējami poļus noturēt Kremļa varā pagājušā gadsimta 80. gados.

1980. gadā Polijā, Gdaņskas Ļeņina vārdā nosauktajā kuģu būvētavā, sākās streiks. Dzima arodkustība „Solidaritāte”. Polijas iedzīvotāju noskaņojumu tolaik ietekmēja arī tas, ka 1978. gadā par Romas pāvestu kļuva kardināls Karols Voitila, pontifika vārdā - Jānis Pāvils II. Paradoksāli un simboliski: par katoļu baznīcas galvu bija kļuvis polis, cilvēks, kas nācis dzelzs priekškara otras puses. Karola Voitilas kļūšana par Romas pāvestu iedvesmoja ne tikai poļus vien: par to priecājās arī citi padomju zonā dzīvojošie.

Polijas valdošais režīms, ko visādi centās atbalstīt Padomju Savienība, nāvīgi baidījās no „Solidaritātes”, jo to savukārt atbalstīja poļu tauta. Tas bija apbrīnojami: Gdaņskas kuģubūvētavā 1980. gada 31. augustā vienošanos parakstīja Polijas komunistiskā režīma pārstāvji un elektriķis Lehs Valensa, kura vadībā streikoja strādnieki, un tas ļāva dibināt arodapvienību „Solidaritāte”. Komunistiskās valdības pārstāvji piekrita 21 prasībai, tostarp - par neatkarīgas arodbiedrības dibināšanu, vārda brīvību un represiju izbeigšanu.

Antikomunistiskajā kustībā iesaistījās miljoniem poļu, un 80. gadu beigās komunisti bija spiesti vienoties ar „Solidaritāti” par pirmo daļēji brīvo vēlēšanu sarīkošanu. Tajās pārliecinošu uzvarēja „Solidaritāte”, un komunistiskais režīms bija kritis. Valensu 1990. gadā ievēlēja par pirmo atjaunotās neatkarīgās Polijas prezidentu. Jau vēlāk Lehs Valensa teica: „Kustība „Solidaritāte” iedrošināja neatkarības kustības arī citur, tostarp Baltijas valstīs. Mēs no padomju sistēmas izrāvām ne tikai Poliju vien. Visas citas nācijas sekoja mūsu piemēram, uzvarēja un atjaunoja savu brīvību. Tas ir neticami!”

Taču līdz tam vēl bija jānodzīvo. Komunistiskais režīms bailēs no „Solidaritātes” spēka un popularitātes pasludināja karastāvokli 1981. gada 13. decembrī. Apcietināja tūkstošiem cilvēku, tostarp arī „Solidaritātes” līderi Lehu Valensu. Sadursmēs ar armiju un speciālajiem milicijas spēkiem gāja bojā ap 90 cilvēku. Karastāvoklis bija spēkā 586 dienas, to atcēla 1983. gada 22. jūlijā. 13. decembris Polijā ir karastāvokļa upuru piemiņas diena.

Polijas vēstniecība Rīgā mums raksta: „Polijas neatkarība nebija likteņa dāvana, poļu sabiedrībai nācās to izcīnīt un stāties pretī Krievijas imperiālismam. Šobrīd, laikā, kad turpinās Krievijas Federācijas agresija Ukrainā, īpaši svarīgi ir atcerēties pagātnes notikumus un neļaut karastāvokļa vēsturei pazust no nākamo paaudžu atmiņas. Mums ir jāatgriežas pie vēstures, lai nekad vairs nezaudētu brīvību. Polijas „Solidaritātes” aizsākto pārmaiņu uzvara Centrālajā un Austrumeiropā ir piemērs Ukrainai un Baltkrievijai un cerības zīme uz nākotni.”

Jā, tieši tagad, kad notiek nacistiskās Krievijas iebrukums Ukrainā, ir svarīgi analizēt Polijas pieredzi, un tas ir nozīmīgi arī mums, Latvijai. Jāņem vērā tas, ka Krievija nekad nemainīs savu agresora raksturu: tā ik pa laikam iebrūk kādā kaimiņvalstī, aizsedzoties ar idiotiskiem argumentiem, un tā nekad neslēpj savus agresīvos mērķus.

Domājot par vēsturi un piemiņu, Polijas vēstniecība aicina 13. decembra vakarā iedegt sveci, piedaloties akcijā „Brīvības gaisma”. Tā notiks ne tikai Polijā, bet arī visā pasaulē. „Tas būs piemiņas simbols par tiem grūtajiem laikiem,” atgādina vēstniecība. Piemetināšu: arī šie laiki nav vieglāki. Arī tagad mūs apdraud Krievija.

Polijas vēstniecība turpina: „Mūsu akcijā mēs aicinām uz solidaritātes žestu, kādu milzīgas brīvās pasaules iedzīvotāju masas toreiz izrādīja pret poļiem, kas dzīvoja karastāvokļa situācijā. Simbolisko brīvības gaismu kā solidaritātes zīmi ar poļiem toreiz Apustuliskajā pilī Vatikānā iededza pāvests Jānis Pāvils II, bet toreizējais ASV prezidents Ronalds Reigans savā Ziemassvētku vēstījumā pieminēja poļus, kas cieš no komunistiskā režīma, uzrunājot amerikāņus ar šādiem vārdiem: „Lai miljoniem sveču liesma amerikāņu mājās ir apliecinājums tam, ka brīvības gaismu nevar nodzēst.”

Iedegsim sveces arī mēs. Jo poļi ir mūsu brāļi un māsas.

Komentāri

15. maijā, sestdien notikušajā praidā piedalījās un gājiena pirmajās rindās soļoja panākumiem visbagātāko ministriju vadītāji – izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša (JV), satiksmes ministrs Kaspars Briškens (PRO) un kultūras ministre Agnese Logina (PRO). Jācer, ka tikpat atbildīgi šie ministri piedalījās arī 14. jūnija deportāciju upuru piemiņas pasākumos.